Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Aizkuņģa dziedzera endokrīnā funkcija un glikozes regulācijas hormoni

Aizkuņģa dziedzera endokrīno funkciju veic 1869. gadā atklātās Langerhansa saliņas. Saliņas novietotas galvenokārt dziedzera astes daļā un aizņem 1–3 % no dziedzera masas. Dziedzerī ir alfa šūnas, kas izstrādā hormonu glikagonu, un beta šūnas, kas sintezē insulīnu.
Plazmas glikozes regulācijas sistēmai ir divi galvenie darbības mērķi.

  1. Uzglabāt glikozi kompakti glikogēna uzkrājumu veidā, lai apmierinātu organisma tūlītējas vajadzības.
  2. Mobilizēt uzkrāto glikozi, lai uzturētu asins glikozes līmeni.
    Insulīnam ekstracelulārā glikoze ir jānovirza uz intracelulārām uzglabāšanas vietām makromolekulu formā (piemēram, glikogēns, tauki, proteīni). Tādā veidā glikoze uzglabājas, līdz tā ir nepieciešama.
    Badošanās laikā, asins glikozes līmenim samazinoties, tiek aktivēti hiperglikēmiskie aģenti, kas dažādu metabolisma procesu rezultātā no uzglabātajām makromolekulām veido glikozi. Visnozīmīgākie hiperglikēmiskie faktori ir glikagons, kortizols, tiroksīns, somatotropais hormons un daži intestinālie hormoni.

1. Glikoze

Glikoze ir enerģētiskais pamatsubstrāts organismā. Galvenais glikozes avots ir saharoze, ciete un glikogēna rezerves aknās, kā arī sintēzes reakcijas no aminoskābēm un laktāta. Galvenais hormons, kas ir atbildīgs par glikozes utilizāciju un glikozes homeostāzes regulāciju, ir insulīns. Insulīna iedarbībā glikozes koncentrācija asinīs samazinās, savukārt pārējie hormoni – glikagons, kortizols, adrenalīns, augšanas hormons un tiroksīns – glikozes koncentrāciju paaugstina.

Paaugstinātas vērtības

  1. Diabetes mellitus.
  2. Pankreatīts.
  3. Endokrinoloģiskas patoloģijas (akromegālija, tireotoksikoze, feohromocitoma, hiperaldosteronisms, Icenko-Kušinga sindroms).
  4. Hroniska nieru mazspēja.

Pazeminātas vērtības

  1. Insulinoma.
  2. Adrenālā kortikolā nepietiekamība.
  3. Hipopituitarisms.
  4. Ekstrapankreasa neoplazma.
  5. Smagas aknu slimības.
  6. Alkohola lietošana.
  7. Reaktīvā hipoglikēmija:
    • funkcionālā;
    • alimentāra;
    • prediabētiska.
  8. Fermentu deficīts (Girkē sindroms).

Galvenais cukura diabēta diagnozes kritērijs ir hiperglikēmija.

Cukura diabēta diagnostiskie kritēriji:

  • gadījuma rakstura glikoze ir ≥ 11,1 mmol/L, un ir diabētam raksturīgie simptomi (poliūrija, polidipsija, polifāgija, ķermeņa svara samazināšanās neizskaidrojamu iemeslu dēļ);
  • glikozes līmenis tukšā dūšā ir ≥ 7,0 mmol/L vismaz divos gadījumos;
  • glikozes līmenis 2 stundas pēc OGTT ir ≥ 11,1 mmol/L.

Glikozes tolerances tests
Orālais glikozes tolerances tests (OGTT) ir noteikta daudzuma glikozes uzņemšana, lai noteiktu, cik ātri tā tiek metabolizēta. Glikozes tolerances testu lieto, lai robežgadījumos varētu apstiprināt diabetes mellitus diagnozi. OGTT metodika: pacients tukšā dūšā 3–5 minūšu laikā izdzer 75 g glikozes, kas izšķīdināta 250–300 ml ūdens. Glikozes līmenis tiek noteikts tukšā dūšā un 2 stundas pēc glikozes šķīduma izdzeršanas venozo asiņu plazmā.

Glikozes tolerances testa interpretācija, PVO rekomendācijas, 1999

Glikozes līmenis Normāls glikozes līmenis Glikozes līmeņa izmaiņas tukšā dūšā (IFG – impaired fasting glycaemia) Glikozes tolerances izmaiņas (IGT – impaired glucose tolerance) Cukura diabēts (Diabetes mellitus)
Venozā plazma 0 st. 2 st. 0 st. 2 st. 0 st. 2 st. 0 st. 2 st.
Vienības (mmol/L) < 6,1 < 7,8 ≥ 6,1un < 7,0 < 7,8 < 7,0 ≥ 7,8 ≥ 7,0 ≥ 11,1

2. Glikohemoglobīns (HbA1c)

Cirkulējošais hemoglobīns pieaugušiem sastāv no HbA (97 %), HbA2 (2,5 %) un HbF (0,5 %). HbA satur daudzas minorfrakcijas (HbA1a, HbA1b un HbA1c), kuras kopā pazīstamas kā HbA1. Hemoglobīns bija pirmais proteīns, par kuru tika pierādīts, ka neenzimātiska glikozilācija atspoguļo integrētu glikozes koncentrāciju noteiktā laika posmā. Glikohemoglobīna veidošanās ir neenzimātisks process, kas notiek visā eritrocīta dzīves ciklā. Eritrocītu vidējais dzīves ilgums ir 120 dienas. Lai gan glikohemoglobīna A1c (vai arī kopējā glikohemoglobīna A1) daudzums ir atkarīgs no glikozes koncentrācijas 1–3 mēnešu laikā līdz izmeklējumam, par nozīmīgāko glikohemoglobīna A1c rezultātu ietekmējošo faktoru tiek uzskatīta glikozes koncentrācija tieši pēdējo 2–4 nedēļu laikā līdz glikohemoglobīna A1c izmeklējumam. Glikohemoglobīna noteikšana nodrošina vienkāršu, objektīvu diabētisko slimnieku kontroli, un to neietekmē īslaicīgas fluktuācijas glikozes līmenī.
Apmēram vidējai glikozes koncentrācijai 5 mmol/L atbilst 5 % HbA1c. HbA1c turpmākam palielinājumam par 1 % apmēram atbilst glikozes vidējās koncentrācijas pieaugums par 1,5–2,0 mmol/L. HbA1c koncentrācija 8 % atspoguļo glikozes vidējo koncentrāciju apmēram 9,5–11,0 mmol/L.

HbA1c diabēta kompensācijas kritēriji

Rādītājs Laba diabēta kompensācija Apmierinoša diabēta kompensācija Slikta diabēta kompensācija
HbA1c < 6,5 6,5–7,5 > 7,5

 

Glikohemoglobīna A1c koncentrācijas pazemināšanās mazina acu, nieru un nervu sistēmas komplikāciju attīstības risku abu tipu diabēta pacientiem. Augsta glikohemoglobīna A1c koncentrācija (> 9,0–9,5 %) ir saistīta ar ļoti strauji progresējošu mikrovaskulāru komplikāciju attīstību.

Glikohemoglobīna interpretācija balstās uz normālu eritrocītu dzīves ilgumu. Pacientiem ar hemolītiskām vai citām slimībām, kas saīsina eritrocītu dzīves ilgumu, ievērojami samazinās glikohemoglobīna koncentrācija. Un pretēji – glikohemoglobīna koncentrācija palielinās, ja ir patoloģija, kas pagarina eritrocītu dzīves ilgumu.

Paaugstinātas vērtības

  1. Diabēts.
  2. Policitēmija.
  3. Splenektomija.
  4. Vitamīna B12, folskābes deficīta anēmijas.
  5. Hroniska nieru mazspēja.

Pazeminātas vērtības

  1. Hemolītiskas anēmijas (autoimūna hemolītiska anēmija, sirpveida šūnu anēmija, iedzimta eliptocitoze u. c.).
  2. Asins zudums.
  3. Aktīva hemoglobīna sintēze.
  4. Insulīns.

Cilvēka insulīns ir polipeptīda hormons, ko ražo aizkuņģa dziedzera beta šūnas. Tā struktūru 1953. gadā noteica Frederiks Sengers.

Insulīns maina šūnapvalku caurlaidību mazām molekulām – glikozei, kalcijam un aminoskābēm. Insulīna ietekmē veidojas sekundārais hormonālais signāls – cikliskais AMF. Insulīns stimulē ogļhidrātu iekļūšanu šūnās un intracelulāru tā metabolismu, aktivē lipoģenēzi, stimulē glikogēna veidošanos muskuļos, stimulē DNS sintēzi un šūnu dalīšanos. Ir insulīnatkarīgie un insulīnneatkarīgie audi. Insulīnatkarīgie audi (muskuļaudi, taukaudi u. c.) ir audi, kam glikozes izmantošanai obligāti ir vajadzīgs insulīns. Visi hormoni paaugstina glikozes līmeni asinīs, insulīns ir izņēmums. Normāli insulīna sekrēciju stimulē cirkulējošās glikozes līmeņa pieaugums.

Insulīns ir ātras darbības hormons. Viss sintēzes process aizņem vienu stundu. No sākuma tas tiek sintezēts kā preproinsulīns. Atšķeļoties astes galam, veidojas proinsulīns, kam ir tikai 7–10 % no insulīna bioloģiskās aktivitātes. Proinsulīna molekula sastāv no A un B insulīna ķēdēm, kas ir savienotas ar disulfīdu saitēm un ar savienojošo peptīdu – C peptīdu. Pēc tam, atšķeļoties C peptīdam, veidojas insulīna molekula. Viss sintēzes process notiek beta šūnās. Insulīns un C peptīds vienādās daļās nokļūst asinīs.

Daļai I tipa cukura diabēta pacientu asinīs var būt antivielas pret insulīnu, tāpēc insulīna testam var būt neadekvāts rezultāts.

Paaugstinātas vērtības

  1. II tipa cukura diabēts (slimības sākumā).
  2. Aptaukošanās.
  3. Insulinoma.
  4. Aknu slimības.
  5. Endorīnās disfunkcijas – Kušinga sindroms, akromegālija.
  6. Policistisku olnīcu sindroms.

Hiperinsulinēmija ir līdz 50 % pacienšu ar policistisku olnīcu sindromu. Turklāt tas tiek konstatēts 30 % tievu un 70 % adipozu sieviešu ar policistisku olnīcu sindromu. Olnīcās ir insulīna un IGF-1 receptori. Insulīns un IGF-1 piedalās olnīcu steroīdu sintēzes procesā.

Pazeminātas vērtības

  1. I tipa cukura diabēts.
  2. Hipopituitarisms.
  3. Ilgstoša fiziska slodze, stress.
  4. II tipa cukura diabēts.

4. C peptīds

C peptīds tika atklāts 1967. gadā. C peptīds veidojas kā insulīna ražošanas blakusprodukts aizkuņģa dziedzera beta šūnās un ir metaboliski neaktīvs. C peptīds ir proinsulīna fragments un atdalās no tā proteolītiskā procesā. C peptīds ir 31 aminoskābju gara ķēde ar molekulāro masu 3020 Da. Proinsulīns sadalās, veidojot ekvimolārus daudzumus insulīna un C peptīda, kas izdalās portālajā cirkulācijā. C peptīdam ir 2–5 reizes ilgāks dzīves laiks nekā insulīnam, tāpēc C peptīda koncentrācija asinīs ir augstāka un tā koncentrācijas izmaiņas ir mazākas nekā insulīnam. Tāpat cirkulējošās asinīs antiinsulīna antivielas, kas parasti ir pacientiem ar insulīna terapiju, interferē ar insulīna noteikšanas testiem, tāpēc C peptīda testi var būt alternatīva insulīna mērījumam. Jāņem vērā, ka C peptīda un insulīna attiecību var ietekmēt aknu un nieru patoloģijas, jo aknām ir galvenā nozīme insulīna degradācijā, bet nierēm – C peptīda degradācijā.

Indikācijas testa nozīmējumam.

  • Insulīnatkarīgā (I tipa) un insulīnneatkarīgā (II tipa) diabēta diferencēšana.
  • Hipoglikēmijas diagnostika.
  • Insulinomas diagnostika.
  • Marķieris aizkuņģa dziedzera audu izmaiņām pēc pankreasa ektomijas.

Paaugstinātas vērtības

  1. Insulinoma.
  2. Hipoglikēmija, ko izraisa insulīna vai sulfanilamīdu ievadīšana.
  3. Hroniska nieru nepietiekamība.

Pazeminātas vērtības

  1. I tipa cukura diabēts – absolūts insulīna samazinājums, ko izraisa iekaisuma procesi, stress un citi faktori.
  2. II tipa cukura diabēts (bet ne agrīnā stadijā).
  3. Eksogēnā insulīna ievadīšana.

5. Mikroalbuminūrija

Vārds “albumīns” ir cēlies no latīņa vārda “albus”, un tā nozīme ir – balts. Jau viduslaikos cilvēki ievēroja baltas vielas precipitāciju cukura diabēta pacientu urīnā, kad tas tika skābināts.
Mikroalbuminūrija ir albumīna sekrēcija urīnā koncentrācijā no 20 līdz 200 mg/L. Plaši lietotais termins “mikroalbumīns” ir nekorekts, jo tas ir tas pats albumīns, kas atrodams asinīs.
Mikroalbuminūrijas noteikšanu izmanto par agrīnu glomerulu bojājumu marķieri, kā arī diabētiskās nefropātijas monitorēšanai.

Jāņem vērā, ka mikroalbuminūrijas noteikšanu ietekmē smaga fiziska slodze, krasa asinsspiediena maiņa, asiņošana, urīnceļu infekcijas, drudzis.
Mikroalbuminūrija ir agrīnākais nieru bojājuma rādītājs. Mikroalbuminūrijas incidence ir 2 % gadā. 10 gadus pēc cukura diabēta sākuma mikroalbuminūrijas prevalence ir 25 %.

Paaugstinātas vērtības

  1. Glomerulonefrīts.
  2. Perēkļveida nefrīts.
  3. Nefrotiskais sindroms.
  4. Pielonefrīts.
  5. Diabētiska nefropātija.
arrow_upward