Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Akūtās fāzes reakcija

Iekaisums ir organisma reakcija uz kaitīgu iedarbību. Iekaisuma mērķis ir imūnsistēmas komponentu optimāla iesaistīšana patoloģiskā procesa rašanās vietā.

Lai noteiktu pacientam akūtu iekaisuma procesu, ārsts pamatojas uz temperatūras mērījumiem, leikocītu skaita, EGĀ un akūtās fāzes proteīnu konstatāciju. Pirmie trīs rādītāji ne vienmēr ir objektīvi:

  • vecākiem cilvēkiem temperatūra bieži vien nepaaugstinās;
  • leikocitoze var rasties arī no fiziskiem vingrinājumiem, tahikardijas dēļ, fizioloģiski arī grūtniecēm, bet cilvēkiem ar vīrusu infekciju bieži ir leikopēnija;
  • EGĀ ir netiešs fibrinogēna koncentrācijas indikators, jo EGĀ vispirms ietekmē olbaltumvielas. Turklāt EGĀ arī paaugstinās, ja ir hiperholesterinēmija, policitēmija.

Tagad, lai noteiktu akūtu iekaisuma procesu, plaši tiek izmantoti akūtās fāzes proteīnu testi.

Ikviens proteīns, kura koncentrācija plazmā palielinās vai samazinās vismaz par 25 % akūtu iekaisuma procesu laikā, tiek pieskaitīts pie akūtās fāzes proteīnu grupas.

Akūtās fāzes proteīni ir funkcionāli heterogēna olbaltumvielu grupa, kas akūtā fāzē reaģē ar dažādu intensitāti. Pēc noteikta stimula (infekcijas, audu destrukcijas) aknas pārslēdz to proteīnu sintēzes iespējas, lai ražotu akūtās fāzes proteīnus (pozitīvos akūtās fāzes proteīnus). Negatīvo akūtās fāzes proteīnu koncentrācija akūtā fāzē samazinās. Pie negatīviem akūtās fāzes proteīniem pieder prealbumīns, albumīns, transferīns.

Akūtās fāzes proteīni tiek iedalīti šādās grupās.

1. Pozitīvie AF

1. grupa – C-reaktīvais olbaltums, seruma amiloīds A:

  • koncentrācijas paaugstinājums – 10–1000 reižu;
  • atbildes reakcija – 5–10 stundu laikā.

2. grupa – alfa 1 antitripsīns, alfa 1 skābais glikoproteīns, haptoglobulīns, alfa 1 antihimotripsīns, fibrinogēns:

  • koncentrācijas paaugstinājums – 2–4 reizes;
  • atbildes reakcija – 24–48 stundu laikā.

3. grupa – ceruloplazmīns, komplementa komponenti C3, C4:

  • koncentrācijas paaugstinājums – līdz 50 %;
  • atbildes reakcija – 2–3 dienu laikā.

2. Negatīvie AFP – albumīns, transferīns, prealbumīns

Pastiprināto akūtās fāzes proteīnu sintēzi inducē citokīni – interleikīns 6, interleikīns 1 un audzēju nekrozes faktors alfa, kuri atbrīvojas no aktivētiem monocītiem/makrofāgiem, fibroblastiem, endotēlijšūnām iekaisuma vietā. Akūtās fāzes proteīniem ir ievērojama nozīme nespecifiskā, tūlītējā organisma imūnajā atbildē.

1. C-reaktīvais olbaltums

CRO ir pentamērs (tas sastāv no 5 identiskām polipeptīdu ķēdēm). Tā ķīmiskā struktūra ir līdzīga baktēriju un vienšūnu sēņu membrānas fosforilholīnam, kas nosaka CRO spēju saistīties ar atbilstošiem mikroorganismiem. CRO un antivielām ir funkcionāla analoģija, jo CRO stimulē baktēriju precipitāciju, opsonizēšanu un fagocitozi, kā arī aktivē komplementu sistēmu. Atšķirībā no antivielām CRO spēj piesaistīt ļoti plaša spektra, bet ierobežotu patogēnu daudzumu.

C-reaktīvais olbaltums (CRO) ir akūtās fāzes olbaltums. CRO savu koncentrāciju paaugstina 5–10 stundu laikā, bet vairums citu akūtās fāzes olbaltumu to izdara 24 stundu laikā. Nav zināma arī CRO koncentrācijas paaugstināšanās citu procesu ietekmē, izņēmums ir akūtās fāzes reakcija. CRO koncentrācija maksimāli var paaugstināties 100–1000 reižu, bet vairums citu akūtās fāzes olbaltumu koncentrācija – tikai 10 reižu.

CRO pussabrukšanas periods ir 24 stundas. CRO ir visagrākais un uzticamākais akūtās fāzes indikators. Izmaiņas CRO koncentrācijā dinamikā par 0,5 mg/dL ir klīniski nozīmīgas. CRO koncentrācija > 1 mg/dL rāda labu korelāciju ar iekaisuma procesu.

Paaugstinātas vērtības

  1. Pēcoperācijas komplikāciju monitorings:
    • pēc operācijas CRO palielinās 4–6 stundu laikā un maksimumu, parasti 25–35 mg/dL, sasniedz pēc 48–72 stundām;
    • nekomplicētos gadījumos CRO daudzums samazinās trešajā pēcoperācijas dienā un normālas vērtības sasniedz piektajā līdz septītajā dienā;
    • CRO pēcoperācijas komplikāciju monitoringā ir daudz jutīgāks rādītājs nekā tradicionālie parametri – ķermeņa temperatūra, leikocītu skaits un EGĀ.
  2. Bakteriālas, sēnīšu, parazitārās un vīrusu infekcijas:
    • vīrusu infekcijās CRO koncentrācija nav tik augsta (< 20 mg/dL) kā bakteriālās infekcijās (30–35 mg/dL), lai gan šī starpība ne vienmēr saglabājas.
  3. Miokarda infarkts:
    • CRO vērtības var saniegt 15 mg/dL. CRO pīķis korelē ar KK-MB pīķi, bet ir 1–3 dienas vēlāk.
  4. Trauma.
  5. Reimatiskie procesi.
  6. Audzēji.
  7. Kardiovaskulārā riska marķieris.

CRO noteikšanā izmantojot sevišķi jutīgus diagnostiskos testus, CRO noder ne tikai kā AFP, bet arī kā kardiovaskulārā riska marķieris. Vairākos lielos pētījumos ir pierādīts, ka veseliem vīriešiem un sievietēm ar paaugstinātu bazālo CRO vērtību ir lielāks kardiovaskulāro slimību risks. Šis risks nav atkarīgs no citiem kardiovaskulāro slimību riska faktoriem.

CRO izmantošana par kardiovaskulārā riska marķieri

Noteiktais risks CRO vērtības (mg/dL)
1. Zems 0,01–0,069
2. Neliels 0,07–0,11
3. Vidējs 0,12–0,19
4. Augsts 0,20–0,38
5. Kritisks 0,39–1,50

2. Alfa 1 antitripsīns

Alfa 1 antitripsīns veido 90 % alfa 1 globulīnus. Alfa 1 antitripsīns pieder pie akūtās fāzes olbaltumvielām. Akūtās fāzes atbildē alfa 1 antitripsīna koncentrācija palielinās 2–5 reizes 24 stundu laikā pēc traumas.

Alfa 1 antitripsīns veido vairāk par 80 % no proteāžu inhibitoru koncentrācijas serumā. Alfa 1 antitripsīns ir galvenais seruma proteāžu – tripsīna, himotripsīna un elastāzes (proteolītiska fermenta, kas var bojāt plaušu alveolu saistaudus) – inhibitors. Alfa 1 antitripsīns šo funkciju veic arī audos – plaušās un bronhos. Alfa 1 antitripsīna deficīts konstatējams apmēram 2 % no visiem diezgan bieži sastopamās plaušu emfizēmas gadījumiem. Aknu slimība attīstās pusmūža gados vai vēlāk, bet ne visiem pacientiem – ar alfa 1 antitripsīna deficītu.

Pastāv dažādas alfa 1 antitripsīna izoformas.

  • Visvairāk izplatītā ir Pi MM izoforma. Tās izplatības biežums ir 92,6 %. Pi MM izoforma ir normāls fenotips. Pi MM izoformai ir normāla alfa 1 antitripsīna koncentrācija asinīs.
  • Pi MS izplatības biežums ir 3,6 %.
  • Pi MZ izplatības biežums ir 2,2 %. Pi MZ fenotips dod apmēram 50 % alfa 1 antitripsīna no tā normālas koncentrācijas. MZ heterozigota fenotipa izplatība Skandināvijas valstīs ir 1 : 25.
  • Pi ZZ izplatības biežums ir 0,06 %. Pi ZZ fenotips ir alfa 1 antitripsīna deficīta fenotips. Tas saistās ar alfa 1 antitripsīna pazeminātu līmeni – 10–15 % no alfa 1 antitripsīna normālas koncentrācijas. Skandināvijas valstīs ZZ homozigota fenotips ir sastopams 1 : 1500.
  • Pi fenotips ir pilnīga alfa 1 antitripsīna neesamība. Bērni nepiedzimst spontānā aborta dēļ.

Pasaulē ir tendence palielināties heterozigotām formām. Inhibitora deficīts izraisa ļoti agrīnu plaušu emfizēmu. Heterozigoti pacienti ir riska grupa, jo viņiem ar alfa 1 antitripsīna deficītu saistītas patoloģijas var attīstīties jau 30 gadu vecumā.

Paaugstinātas vērtības

Tā kā alfa 1 antitripsīns ir akūtās fāzes proteīns, tad tā koncentrācija paaugstinās iekaisuma un nekrotisku procesu laikā.

  1. Akūti iekaisuma procesi.
  2. Audzēji.
  3. Citi ar akūtās fāzes reakciju saistīti stāvokļi.
  4. Grūtniecība (palielinās apmēram divas reizes).
  5. Estrogēni.
  6. Fiziska slodze.

Pazeminātas vērtības

Iedzimts alfa 1 antitripsīna deficīts var izraisīt plaušu emfizēmu, hepatomu, neonatālo holestāzi, juvenilo cirozi.

  1. Plaušu enfizēma.
  2. Aknu patoloģijas.
  3. Hroniskas, obstruktīvas plaušu slimības.
  4. Aknu slimību terminālā stadija.
  5. Ceruloplazmīns.

Ceruloplazmīns ir alfa 2 globulīns. Ceruloplazmīns regulē optimālu vara daudzumu audos. Ceruloplazmīns ir akūtās fāzes proteīns un reaģē akūtās fāzes reakcijā 48–72 stundu laikā.

Paaugstinātas vērtības

  1. Akūtās fāzes reakcija (akūtas un hroniskas infekcijas, miokarda infarkts u. c.).
  2. Biliārā obstrukcija.
  3. Retikuloendoteliālās slimības (Hodžkina slimība).

Pazeminātas vērtības

  1. Iedzimts deficīts.
  2. Nefrotiskais sindroms.
  3. Smagi aknu bojājumi (hepatīti, ciroze).
  4. Vara deficīts.
  5. Vilsona slimība.

Vilsona slimība (hepatocerebrālā distrofija) ir iedzimta slimība, kurai ir raksturīgi bojājumi aknās un smadzenēs. Slimība ir saistīta ar vara vielmaiņas traucējumiem organismā: ceruloplazmīns ir samazinātā daudzumā vai tā nav, tādēļ varš uzkrājas galvenokārt aknās un smadzenēs. Pirmie simptomi var parādīties 10–15 gadu vecumā: rodas psihiski vai kustību traucējumi, dažreiz – aknu un kuņģa-zarnu trakta traucējumi. Asinīs un urīnā varš ir palielinātā daudzumā. Heterozigoti – 1 : 200 (pazemināts ceruloplazmīns, varš var nebūt paaugstināts); homozigoti – 1 : 200, 000 (klīniski Vilsona slimība).

4. Haptoglobulīns

Haptoglobulīns ir alfa 2 globulīns. Asinīs haptoglobulīns saista brīvo hemoglobīnu, veidojot kompleksus ar augstu molekulāro masu, kurus nieres nefiltrē.

Haptoglobulīns pieder pie akūtās fāzes proteīniem. Akūtās fāzes atbildē haptoglobulīna koncentrācija palielinās 2–5 reizes 24 stundu laikā pēc traumas. Haptoglobulīna diagnostiskā vērtība hemolītiskos stāvokļos, pievienojoties iekaisuma procesam, samazinās.

Paaugstinātas vērtības

  1. Akūtās fāzes atbilde (akūtas un hroniskas infekcijas, audzēji, traumas, autoimūni procesi):
    akūts miokarda infarkts, reģionāls enterīts vai ileīts, hronisks pielonefrīts, dermatomiozīti/polimiozīti, reimatoīdais artrīts.
  2. Nefrotiskais sindroms.
  3. Biliāra obstrukcija.
  4. Fiziski vingrinājumi (apmēram 17 % paaugstinās tūlīt pēc fiziskas slodzes).

Pazeminātas vērtības

  1. Iedzimta hipohaptoglobulinēmija.
  2. Aknu patoloģija (ciroze).
  3. Olbaltuma zudums (nieres, āda, kuņģa-zarnu trakts).
  4. In vivo hemolīze vai neefektīva eritropoēze:
    paroksizmāla nakts hemoglobinūrija, eritrēmija, vitamīna B6 deficīta anēmija, iedzimta sferocitoze, talasēmija Major, sirpjveida šūnu anēmija, pernicioza anēmija.
  5. Grūtniecība.

5. Alfa 1 skābais glikoproteīns

Alfa 1 skābais glikoproteīns saista progesteronu piecas reizes stiprāk nekā albumīns, ietekmē trombocītu adhēziju, inhibē trombocītu agregāciju un nomāc imūnreaktivitāti, saistās ar medikamentiem.

Tā sintēze aknās palielinās akūtās fāzes reakcijā un kortikosteroīdu terapijas laikā.

Klīniskā nozīme.

  1. Ja ir aizdomas par hemolīzi, tad alfa 1 skābais glikoproteīns jānosaka kopā ar haptoglobulīnu un CRO. CRO un alfa 1 skābais glikoproteīns liecina par akūtās fāzes reakciju neatkarīgi no hemolīzes. Akūtās fāzes reakcijā alfa 1 skābā glikoproteīna koncentrācijas palielināšanās atpaliek no CRO par 1–2 dienām.
  2. To kopā ar alfa 1 antitripsīnu un CRO izmanto, lai noteiktu akūtās fāzes reakciju.

Akūtās fāzes nozīmīgāko proteīnu salīdzinājums

Stāvoklis Alfa 1 skābais glikoproteīns Alfa 1 antitripsīns CRO
Akūtās fāzes reakcija
Paaugstināts kortikosteroīdu līmenis = =
Paaugstināts estrogēnu līmenis = =
Akūtās fāzes reakcijas sākums = =

6. Interleikīns 6

Tā kā interleikīns 6 ir viens no galveniem CRO sintēzes inducētājiem, tad pacientiem ar bakteriālu infekciju šo citokīnu asinīs var noteikt daudz agrāk nekā CRO. 24 stundu laikā interleikīns 6 nokrīt līdz nenosakāmam līmenim, jo tā pussabrukšanas periods ir ļoti īss. Jaundzimušajiem, kam CRO līmenis jau ir paaugstināts, interleikīns 6 parasti ir nenosakāms.

Interleikīnu 6 var lietot par neonatālu infekciju un sepses marķieri, jo bieži vien sepses agrīnā stadijā, kad, to diagnosticējot, varētu sākt ārstēšanu, pacientiem nav tipiskas klīniskas ainas. Interleikīna 6 testu parasti izmanto kopā ar CRO.

7. Prokalcitonīns

Prokalcitonīns selektīvi palielinās tikai tad, ja ir bakteriāla infekcija un sepse. To gandrīz neietekmē vīrusa infekcijas, autoimūni procesi, audzēji, operācija vai vienkārši trauma.

Galvenais prokalcitonīna sintēzes stimuls ir bakteriālie endotoksīni. Pussabrukšanas periods ir 25–30 stundas. Prokalcitonīnam ir augsta stabilitāte serumā. Prokalcitonīns ir 116 aminoskābju proteīns ar molekulāro masu apmēram 13 kDa. Prokalcitonīna aminoskābju sekvence ir identiska kalcitonīna prohormonam.

Klīniskais lietojums:

  • bakteriālu un parazitāru infekciju terapijas kontrole un monitorēšana;
  • neskaidras etioloģijas iekaisuma un drudža diferenciāldiagnostika;
  • infekciju komplikāciju agrīna noteikšana;
  • kritiski slimu pacientu monitorēšana;
  • sepses, šoka prognoze un terapijas kontrole.
arrow_upward