Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Anēmiju diferenciālā bioķīmiskā diagnostika

Tā kā anēmija ir simptoms, tad anēmijas iemesla un tās formas noteikšana ir priekšnoteikums tās sekmīgai terapijai. Dzelzs vielmaiņas rādītāji tiek izmantoti dzelzs deficīta anēmijas diferenciāldiagnostikā, vitamīna B12 un folskābes noteikšana – megaloblastiskas anēmijas diferenciāldiagnostikā.

Dzelzs vielmaiņas rādītāji
Dzelzs deficīts organismā parasti rodas nemanāmi, bez klīniskām izpausmēm, tādēļ ir svarīgi izmantot dzelzs vielmaiņas rādītājus, kas ļauj to diagnosticēt latentā periodā.

1.1. Dzelzs

Dzelzs organismā atrodas porfirīnu savienojumu, galvenokārt hemoglobīna un mioglobīna, sastāvā; nedaudz to satur citohromi un daži fermenti. Dzelzs asinīs ir saistīta ar olbaltumvielām, veidojot hemosiderīnu, transferīnu un feritīnu. Dzelzs koncentrācijai ir izteikts diennakts ritms – tā ir augstāka rīta pusē un diennakts laikā var mainīties 30–50 % apmērā. Sievietēm dzelzs koncentrācija ir atkarīga arī no menstruālā cikla. Tā kā dzelzs koncentrācija ir nepastāvīga, tad viena paša šī parametra noteikšanai, neņemot vērā kopējo dzelzs saistspēju, transferīnu un feritīnu, nav klīniski diagnostiskas nozīmes.

Paaugstinātas vērtības

  1. Hemolītiska anēmija.
  2. Hemohromatoze.
  3. Akūtas aknu slimības (akūti hepatīti).
  4. Dzelzs pārlieka uzņemšana (arī dzelzs preparātu lietošana).

Pazeminātas vērtības

  1. Dzelzs deficīta anēmija:
    dzelzs saistspēja un transferīns ir paaugstināti, seruma dzelzs līmenis ir zems, dzelzs piesātinājums ir zems, un arī feritīna līmenis ir zems (pārmaiņas feritīna līmenī parādās visagrāk, ja nav iekaisuma).
  2. Grūtniecība.
  3. Hroniskas un akūtas infekcijas.
  4. Miokarda infarkts.
  5. Atbildes reakcija uz B12 anēmijas terapiju.

1.2. Dzelzs saistīšanas spēja

Kopējā dzelzs saistspēja ir netiešs transferīna koncentrācijas rādītājs. Kopējās dzelzs saistspējas rādītājs tiek izmantots anēmiju diferenciāldiagnostikā (it sevišķi anēmijām ar hipohromiju un/vai zemu MCV). Kopējā dzelzs saistspēja ir daudz informatīvāks rādītājs nekā tikai dzelzs noteikšana pacientiem ar dzelzs deficīta anēmiju.

Paaugstinātas vērtības

  1. Dzelzs deficīta anēmija:
    dzelzs saistspēja un transferīns ir paaugstināti, seruma dzelzs līmenis ir zems, dzelzs piesātinājums ir zems, un arī feritīna līmenis ir zems (pārmaiņas feritīna līmenī parādās visagrāk, ja nav iekaisuma).
  2. Grūtniecība.

Pazeminātas vērtības

  1. Akūtās fāzes reakcija.
  2. Olbaltuma zudums (nefrotiskais sindroms, apdegumi, gastroenteropātijas).
  3. Smagi aknu bojājumi (hepatīti, ciroze).
  4. Iedzimta hipotransferinēmija.
  5. Hemahromatoze.

1.3. Transferīns

Transferīns ir beta globulīns, kas saista un pārnes divvalento dzelzi asinīs. Transferīns pieder pie negatīviem akūtās fāzes proteīniem, t. i., tā vērtība akūtās fāzes reakcijā samazinās.

Paaugstinātas vērtības

  1. Dzelzs deficīta anēmija.

Pazeminātas vērtības

  1. Akūtās fāzes reakcija.
  2. Olbaltuma zudums (nefrotiskais sindroms, apdegumi, gastroenteropātijas).
  3. Smagi aknu bojājumi (hepatīti, ciroze).
  4. Iedzimta hipotransferinēmija.
  5. Hemahromatoze.

1.4. Transferīna piesātinājums

Transferīna piesātinājums ir seruma dzelzs attiecība pret transferīnu, kuru aprēķina pēc formulas:
Transferīna piesātinājums %= 3.98 x dzelzs (mkmol/L) /transferīns (g/L)

Transferīna piesātinājums izmainās pie dzelzs deficīta ( dzelzs līmenis ir zems), hemolītiskām anēmijām ( palielināta dzelzs apmaiņa un absorbcija), iekaisuma vai neoplastiskām, hroniskām saslimšanām ( samazinās transferīna sintēze).

1.5. Feritīns

Feritīns ir lielākā dzelzs depo olbaltumviela cilvēka organismā. Tas lokalizējas galvenokārt retikuloendoteliālo, kā arī aknu, liesu un kaulu smadzeņu šūnu citoplazmā. Feritīns sastāv no diviem komponentiem – apoferitīna un dzelzs serdes (Fe III hidroksifosfāta formā). Apoferitīns ir globulārs proteīns, kas sastāv no 24 subvienībām, kuras spēj saistīt līdz 4500 dzelzs atomu. Otrs depo olbaltums hemosiderīns veidojas no feritīna. Pastāv tieša korelācija starp feritīna koncentrāciju serumā un audos. Feritīna koncentrācija serumā 1 mkg/L ir ekvivalenta 8 mg uzkrātam dzelzs daudzumam. Tādēļ feritīna noteikšana serumā ir klīniski noderīgs pacienta dzelzs uzkrājuma indikators.

Paaugstinātas vērtības

  1. Audzēji: akūtas leikozes, Hodžkina slimība, plaušu karcinoma, aknu karcinoma, prostatas karcinoma.
    Lai gan paaugstinātas feritīna vērtības tiek konstatētas pacientiem ar dažu veidu audzējiem, tomēr tas tiek izmantots tikai par fakultatīvu, ne atsevišķu audzējmarķieri. Lietderīgi ir noteikt feritīnu, lai konstatētu aknu metastāzes, jo apmēram 76 % šādu pacientu ir paaugstinātas feritīna vērtības.
  2. Citas anēmijas (megaloblastiska, hemolītiska, sideroblastiska, talasēmija).
  3. Akūtās fāzes reakcija.
    Feritīns ir akūtās fāzes olbaltums, tādēļ tā daudzums palielinās pacientiem ar akūtām un hroniskām aknu slimībām, hronisku iekaisumu (artrītiem), hipertireozi, akūtu miokarda infarktu. Akūtās fāzes reakcijā feritīns var nebūt samazināts arī pacientiem ar dzelzs deficīta anēmiju.
  4. Dzelzs uzkrāšanās (hemosiderozes, idiopātiskas hemohromatozes).
    Feritīnu ieteicams lietot ārstnieciskā efekta kontrolei, lai noteiktu, kā terapijas rezultātā samazinās dzelzs depo. Transferīna piesātinājums ir jutīgāks agra dzelzs uzkrājuma rādītājs. Seruma feritīns tiek lietots diagnozes apstiprinājumam.

Pazeminātas vērtības

  1. Dzelzs deficīta anēmija.
    Feritīns samazinās agrāk par citiem rādītājiem un klīniskām izmaiņām. Neviens cits klīnisks stāvoklis neizraisa feritīna samazinājumu. Feritīns ir jutīgāks tests par dzelzs piesātinājumu. Feritīns atgriežas normas robežās dažu dienu laikā pēc dzelzs preparātu lietošanas. Feritīna vērtības, kas ir zemākas par 10 mkg/L, liecina par dzelzs deficīta anēmiju.

Dzelzs deficīta anēmijas klasifikācija

Rādītājs/fāze Prelatenta Latenta Izteikta
Feritīns (mkg/L) < 20 < 12 < 12
Hemoglobīns (g/L) vīr. > 150; siev. > 120 vīr. > 150; siev. > 120 vīr. < 150; siev. < 120
Transferīns (mg/dL) 360–380 > 380 > 380
Uzkrājuma dzelzs deficīts Uzkrājuma dzelzs deficīts + Uzkrājuma dzelzs deficīts +
Transporta dzelzs deficīts Transporta dzelzs deficīts +
Hemoglobīna dzelzs deficīts

Indikācijas analīzes nozīmējumam.

  • Dzelzs deficīta noteikšana.
  • Dzelzs terapijas efekta novērtēšana.
  • Anēmijas diferencēšana (dzelzs deficīta anēmijas diferencēšana no hronisku slimību izraisītām anēmijām).
  • Dzelzs statusa monitorings pacientiem ar hroniskām nieru slimībām ar vai bez dialīzes.
  • Dzelzs uzkrājuma noteikšana un dzelzs uzkrāšanas ātruma monitorings un reakcija uz terapiju.
  • Populācijas dzelzs līmeņa izpēte.

2. Vitamīns B12

Vitamīns B12 (kobalamīns) un folskābe ir nepieciešamie normālas hematopoēzes komponenti. Vitamīns B12 piedalās metionīna un nukleīnskābju sintēzē, ogļhidrātu un tauku vielmaiņā; tas ir nepieciešams šūnu (galvenokārt eritrocītu) reģenerācijas un vairošanās procesā. Tā trūkums izraisa B12 vitamīna deficīta anēmiju.

Visbiežākais vitamīna B12 deficīta anēmijas iemesls ir iekšējā faktora trūkums. Parasti tas rodas kuņģa gļotādas atrofijas dēļ. Šiem pacientiem 90 % gadījumu tiek konstatētas antivielas pret kuņģa parietālajām šūnām.

B12 vitamīna deficīta anēmijas slimniekiem var novērot gan hematoloģiskus, gan gastrointestinālus, gan neiroloģiskus simptomus. Pacientiem tiek konstatēta makrocitāra anēmija, kad asins ainā eritrocītu vidējais tilpums (MCV) ir lielāks par 100 fl (femtolitriem). Pacientiem, kas vecāki par 60 gadiem, pirms anēmijas veidošanās var parādīties citi vitamīna B12 deficīta klīniski simptomi – glosīts, dedzinoša sajūta mutē, centrālās un perifēriskās nervu sistēmas disfunkcija. Neiroloģiskās simptomātikas cēlonis ir mielīna sintēzes traucējumi. Agrīni neiroloģiski simptomi ir nespēks, ataksija, parestēzija, koordinācijas traucējumi.

Vitamīna B12 deficīta 5 stadijas pēc V. Herberta (1987)

Stadijas Raksturojums
I stadija Norma
II stadija Negatīvs vitamīna B12 balanss
III stadija Vitamīna B12 trūkums, ko pavada klīniski simptomi
IV stadija Vitamīna B12 deficīta eritropoēze ar iespējamu atgriezenisku neiroloģisku simptomātiku
V stadija Vitamīna B12 deficīta anēmija ar iespējamu neatgriezenisku neiroloģisku simptomātiku

Visvairāk izplatītais vitamīna B12 deficīta marķieris ir makrocitāra anēmija. Tomēr, kad pacientam tiek diagnosticēta makrocitāra anēmija, bieži vien jau ir par vēlu, lai novērstu neiroloģiskās pārmaiņas, kas rodas vitamīna B12 deficīta dēļ. Vitamīna B12 noteikšanai ir savi trūkumi:

  • tas mēra kopējo, bet ne metaboliski aktīvo vitamīnu B12;
  • tā līmenis tieši nekorelē ar klīniskiem simptomiem;
  • ir liela normālo un patoloģisko vērtību pārklājuma zona;
  • vitamīna B12 noteikšana bieži arī nepalīdz agrīna tā deficīta noteikšanā, jo klīniski nozīmīgs vitamīna B12 deficīts var būt kopā ar normālu kopējā vitamīna B12 vērtību.

Visagrākais vitamīna B12 deficīta marķieris ir holotranskobalamīns.

Paaugstinātas vērtības

  1. Aknu patoloģijas.
  2. Mieloproliferatīvas patoloģijas.
  3. Multivitamīnu lietošana.

Pazeminātas vērtības

  1. Ilgstoši veģetārs uzturs.
  2. Kuņģa patoloģijas – gastrīti, pacientiem pēc kuņģa rezekcijas vai gastrektomijas.
  3. Tievās zarnas patoloģijas – baktēriju proliferācija, parazītu invāzija, celiakija, Krona slimība u. c.
  4. Vitamīna B12 transportēšanas traucējumi asinīs.

3. Holotranskobalamīns

Vitamīns B12 (kobalamīns) asinīs ir saistīts ar diviem proteīniem – transkobalamīnu un haptokorīnu. Transkobalamīna-kobalamīna komplekss tiek saukts par holotranskobalamīnu vai aktīvo vitamīnu B12. Holotranskobalamīnam ir ievērojami mazāks pussabrukšanas periods nekā vitamīnam B12, tāpēc holotranskobalamīna koncentrācijas samazināšanās ir agrīns vitamīna B12 deficīta marķieris.

Vitamīna B12 deficīta noteikšanas algoritms

Vitamīns B12 < 150 pmol/L Vitamīns B12 – 150–250 pmol/L Vitamīns B12 > 250 pmol/L
Vitamīna B12 deficīts Holotranskobalamīna noteikšana Nav vitamīna B12 deficīta

4. Folskābe

Vitamīns B12 (kobalamīns) un folskābe ir nepieciešamie normālas hematopoēzes komponenti. To deficīts izraisa DNS sintēzes traucējumus.

Folskābes deficīta anēmija pieder pie makrocitāro anēmiju grupas. Folskābes deficīta anēmija tiek saukta arī par megaloblastisku anēmiju, jo kaulu smadzenēs ir megaloblastiska asinsrade. Pie megaloblastiskām anēmijām pieder arī B12 vitamīna deficīta anēmija. Slimnieki ar folskābes deficītu parasti ir notievējuši, viņiem bieži var novērot kuņģa un zarnu trakta simptomus – caureju, samazinātu ēstgribu un glosītu. Pretēji slimniekiem ar B12 vitamīna deficīta anēmiju, šiem pacientiem nav nekādu neiroloģisku traucējumu. Pārējā anēmijas simptomātika neatšķiras no citām anēmijām, simptomu smagumu nosaka anēmijas pakāpe.

Paaugstinātas vērtības

  1. Aknu patoloģijas.
  2. Mieloproliferatīvas patoloģijas.
  3. Multivitamīnu lietošana.

Pazeminātas vērtības

  1. Nepietiekama uzņemšana.
  2. Pazemināta absorbcija.
  3. Malabsorbcijas sindroms.
  4. Pastiprināta izmantošana.
arrow_upward