Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Antifosfolipīdu sindroms un tā laboratorā diagnostika

Antifosfolipīdu sindroms ir saistīts ar antifosfolipīdu antivielām. Antifosfolipīdu sindroms ir primārs, ja tas nav saistīts ne ar vienu no autoimūnajām patoloģijām, un sekundārs, ja pacientam ir sistēmiskā sarkanā vilkēde vai tai līdzīga patoloģija. Antifosfolipīdu antivielas var atrast arī pacientiem ar noteiktām infekciju slimībām un dažu medikamentu lietotājiem, bet antifosfolipīdu sindromam šīs antivielas tiek piedēvētas tikai tad, ja tās ir saistītas ar autoimūnu patoloģiju. Antifosfolipīdu antivielas izraisa plaša spektra klīniskos simptomus: venozo un arteriālo trombozi, atkārtotu grūtniecības zaudējumu, plaušu hipertensiju, endokardiālas patoloģijas, neiroloģiskas lēkmes un migrēnu.

Viena no antifosfolipīdu sindroma antivielām ir t. s. lupus antikoagulants, tādēļ šo sindromu bieži vien dēvē arī par lupus antikoagulanta sindromu.

Antifosfolipīdu sindroma iespaidā noris dažādas pārmaiņas, bet raksturīgākā ir protrombināzes kompleksa veidošanās bloķēšana. Tas savukārt paildzina aktivēto parciālā tromboplastīna laiku (APTL), kaolīna veicināto recēšanas laiku un dažkārt arī protrombīna laiku. Lai gan šīs pārmaiņas liecina par samazinātu koagulāciju, slimniekiem ar lupus antikoagulantu ir hiperkoagulācija un pastiprināts trombožu risks.

1. Anti-fosfolipīdu IgG, IgM

Antifosfolipīdu antivielas ir autoantivielas, kas saistās ar dažādiem negatīvi lādētiem fosfolipīdiem, no kuriem visvairāk pazīstamie ir kardiolipīns un lupus antikoagulants. Tā kā antifosfolipīdu antivielas tieši saistās ar fosfolipīdiem plazmas membrānās, tad pastāv uzskats, ka tās var izrādīt tiešu patoģenētisku efektu, in vivo mijiedarbojoties ar hemostatiskiem procesiem, kas notiek uz tādu šūnu kā trombocīti vai endotēlija fosfolipīdi membrānām.

2. Antikardiolipīna antivielas

Antikardiolipīna antivielas pieder pie antifosfolipīdu antivielām, kas ir saistītas ar antifosfolipīdu sindromu.
Indikācijas antikardiolipīna testam grūtniecēm:

  • slimības vēsturē ir autoimūnas reimatoloģiskas patoloģijas;
  • neskaidrs grūtniecības zaudējums, it sevišķi 2. vai 3. grūtniecības trimestrī;
  • vairāki atkārtoti grūtniecības zaudējumi pirmajā grūtniecības trimestrī;
  • preeklampsija;
  • trombocitopēnija grūtniecības laikā;
  • neskaidru trombožu iepriekšēji gadījumi;
  • neskaidras izcelsmes insults, miokarda infarkts vai citas arteriālas trombozes;
  • viltus pozitīvs sifilisa tests grūtniecības laikā vai pirms tam;
  • pagarināts APTL vai protrombīna laiks.

3. Lupus antikoagulants

Pētījumos 20. gs. 50. gados tika konstatēts, ka daudziem pacientiem ar viltus pozitīviem sifilisa testa rezultātiem ir diseminētā sarkanā vilkēde vai cita diseminēta reimatoloģiska patoloģija. Dažiem no šiem pacientiem bija pagarināts in vitro koagulācijas laiks, un to nosauca par lupus antikoagulantu.

Slimniekiem ar pozitīvu lupus antikoagulantu parasti tiek atrastas arī citas antifosfolipīdu antivielas, piemēram, antikardiolipīni. Tomēr nav tiešas korelācijas starp antikardiolipīnu atrašanu un lupus antikoagulanta aktivitāti. Lupus antikoagulanta gadījumā parasti pazeminās komplementa C4 līmenis asinīs.

Lupus antikoagulants rada slēptu vai klīniski manifestētu hiperkoagulāciju. Jebkuram pacientam ar hiperkoagulācijas simptomiem jāizslēdz antifosfolipīdu antivielu (AFA) sindroms. AFA sindroma biežākās klīniskās izpausmes ir

1) atkārtota venoza vai, retāk, arteriāla tromboze (smadzeņu infarkti). Turklāt slimniekiem, kam ir viena asinsvadu tipa tromboze, citi asinsvadi parasti netrombozējas. Neparastas trombožu vietas (nieres, aknas, paduses vēna vai pirkstu, zarnu, nieru artērija) vai miokarda infarkts pacientam bez riska faktoriem rada aizdomas par AFA sindromu;
2) vairāki spontāni aborti. Sievietes augli parasti zaudē grūtniecības 1. vai 2. trimestrī;
3) hroniska trombocitopēnija, kas vairāk izteikta ir sistēmiskās sarkanās vilkēdes slimniekiem;
4) ļoti raksturīga pazīme ir livedo reticularis uz ādas, ko rada trombi dziļajās artērijās;
5) lokāli CNS bojājuma simptomi, sevišķi optisks neirīts, transversāls mielīts u. c. Tos nerada tromboze, bet gan tieša AFA vai citu antivielu darbība.

arrow_upward