Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Asins plazmas lipoproteīdi

Lipoproteīdu izpēte sākās 1929. gadā, kad M. Mašbefs (Mashboeuf) Francijā no zirga plazmas izdalīja kompleksu olbaltumvielu, kas saturēja 59 % olbaltuma un 41 % lipīdu. Gandrīz pēc 40 gadiem šīs olbaltumvielas izpēte parādīja, ka kompleksā M. Mašbefa olbaltumviela nav nekas cits kā viens no plazmas lipoproteīdiem – augsta blīvuma lipoproteīds, kura saturs zirga asinīs ir augsts.

Lipoproteīdi (lipoproteīni) ir augstmolekulāras, ūdensšķīstošas vienības, kas sastāv no olbaltumvielu un lipīdu kompleksa. Plazmas lipoproteīdi ir dzīvnieku un cilvēku organisma unikāla lipīdu transporta forma. Lipoproteīdos olbaltumvielas ar polāriem lipīdiem veido virspusējo, hidrofilo slāni, kas aizsargā iekšējo hidrofobo lipīdu sfēru no ūdens vides un nodrošina lipīdu transportu asinsritē, kā arī to nogādi orgānos un audos. Lipoproteīdi nodrošina gan eksogēno (uztura) lipīdu, gan arī no jauna aknās un tievo zarnu sieniņās sintezēto lipīdu transportēšanu asins cirkulācijā uz to utilizācijas vai deponēšanas vietām

Lipīdi, kas tiek transportēti lipoproteīdu sastāvā, ir triglicerīdi, neesterificētais holesterīns, esterificētais holesterīns, fosfolipīdi un neliels skaits neesterificēto taukskābju. Nepieciešamie komponenti lipoproteīdu kompleksos ir olbaltumvielas, kas ir nosauktas par apoproteīniem (apo)

Atkarībā no lipoproteīdu klases mainās attiecības starp galveniem lipīdiem: palielinoties daļiņu blīvumam, samazinās triglicerīdu daudzums un palielinās esterificētā holesterīna daudzums.
Dislipidēmija ir viens no būtiskajiem aterosklerozes un kardiovaskulāro slimību riska faktoriem. Dislipidēmijas terapijas primārais mērķis ir ZBL holesterīna mērķa rādītāja sasniegšana. ZBL holesterīna paaugstināšanās par 1 mmol/L ir saistīta ar kardiovaskulāro slimību skaita pieaugumu par 57 %.

Dislipidēmijas terapijas mērķa rādītāji

Lipīdu spekta raksturojums Mērķa rādītāji (mmol/L)
Kopējais holesterīns < 4,5
ZBL holesterīns < 2,0
ABL holesterīns Vīrieši: > 1,03; sievietes: > 1,2
Triglicerīdi < 1,7
Ne-ABL holesterīns = kopējais holesterīns – ABL holesterīns < 3,5

Ne-ABL holesterīna rādītājs sevišķi svarīgs ir pacientiem ar metabolo sindromu, adipozitāti un 2. tipa cukura diabētu.

1. Lipoproteīdu frakcijas

Lipoproteīdi ir augstmolekulāri kompleksi, kas sastāv no lipīdu daļas, kuru pārstāv holesterīns, triglicerīdi, fosfolipīdi un olbaltumvielu daļas (apoproteīns). Lipoproteīdu elektroforēze ir orientējoša, kvantitatīva metode, lai novērtētu atsevišķu lipoproteīdu daudzumu cilvēka serumā.

Ar terminu “dislipoproteidēmija” tiek apzīmētas lipoproteīdu satura izmaiņas plazmā, kuras var būt saistītas ar to palielinājumu, samazinājumu vai gandrīz pilnīgu trūkumu. Pirmais un vienlaikus visai veiksmīgais dislipoproteidēmiju sistematizācijas mēģinājums ir hiperlipidēmiju klasifikācija tipos, kuru izstrādāja Donalds Fredriksons un 1970. gadā apstiprināja PVO eksperti.

D. Fredriksona klasifikācijā pie noteiktas lipoproteidēmijas ir piesaistīts noteikts lipoproteīdu paraugs, ko sauc par fenotipu I-V. Šī klasifikācija neizšķir, vai konkrētā hiperlipoproteidēmija ir primāra vai sekundāra. Pacientiem ar sekundāru hiperlipoproteidēmiju dislipoproteidēmijas izteiktība ir atkarīga no pamatsaslimšanas un parasti normalizējas, ja pamatsaslimšanas ārstēšana ir sekmīga.

Primāras hiperlipidēmijas:

  1. Iedzimta hiperhilomikronēmija.
  2. Iedzimta hiperholesterinēmija (homozigota vai heterozigota).
  3. Iedzimta hiperholesterinēmija.
  4. Iedzimta disbeta-lipoproteidēmija.
  5. Iedzimta hipertrigliceridēmija.
  6. Iedzimta V tipa hiperlipidēmija.
  7. Iedzimta jaukta hiperlipidēmija.

Sekundāras hiperlipidēmijas:

  1. Alkoholisms (4., 5. fenotips).
  2. Diabēts (2b., 4., 5. fenotips).
  3. Hipotireoze (2a., 2b., 3. fenotips).
  4. Nefrotiskais sindroms (2a., 2b., 4., 5. fenotips).
  5. Aptaukošanās.

2. Triglicerīdi

Triacilgliceroli (neitrālie tauki, triglicerīdi) ir visvienkāršākie un visvairāk izplatītie lipīdi, kas satur taukskābes. Triglicerīdi ir spirta glicerola un trīs taukskābju molekulu esteris.

Triglicerīdi ir galvenā taukskābju uzkrāšanās forma un enerģijas pamatavots. Triglicerīdi uzkrājas taukaudos, un pēc to hidrolīzes līdz glicerīnam atbrīvotās taukskābes nokļūst asinsritē.

Triglicerīdus organisms uzņem ar uzturu (eksogēnie triglicerīdi), un tie arī sintezējas organismā (endogēnie triglicerīdi). Endogēnie triglicerīdi galvenokārt sintezējas aknās no ogļhidrātiem. Atšķirībā no triglicerīdiem organisms glikogēna formā var uzkrāt enerģiju tikai diennaktij. Triglicerīdi ir daudz labāk pielāgoti enerģijas uzkrāšanai nekā glikogēns:

1) triglicerīdi var uzkrāties ļoti lielā daudzumā gandrīz nehidratētā veidā;
2) ja skaita uz svara vienību, triglicerīdos uzkrājas divas reizes vairāk enerģijas nekā ogļhidrātos.

Triglicerīdu līmenis asinīs ir paaugstināts, ja paaugstinās pre-beta lipoproteīdi (pēc uztura ar lielu ogļhidrātu daudzumu) vai triglecerīdi veidojas no hilomikroniem (pēc uztura ar lielu tauku saturu). Ja triglicerīdu saturs asinīs pārsniedz 5,6 mmol/L, serums kļūst hilozs. Galvenās indikācijas triglicerīdu noteikšanai ir hiperlipoproteidēmiju tipēšana un SAS riska faktoru novērtēšana.
Pēdējos gados hipertrigliceridēmija ir daudz pētīta, tāpēc ka triglicerīdiem ir svarīga nozīme kardiovaskulāro slimību attīstībā. Hipertrigliceridēmija ir bieža metabola anomālija un heterogēna slimība.

Paaugstinātas vērtības

  1. Iedzimta hipertrigliceridēmija.
  2. Pankreatīts.
  3. Nefrotiskais sindroms.
  4. Hipotireoze.
  5. SAS, miokarda infarkts.
  6. Hipertoniskā slimība.
  7. Alkoholisms.
  8. Glikogenozes.
  9. Diabēts.
  10. Aknu slimības (vīrusa hepatīts, biliāra ciroze).

Pazeminātas vērtības

  1. Iedzimta abeta-lipoproteidēmija.
  2. Hipertireoze.
  3. Malabsorbcijas sindroms.

Ne-ABL holesterīns

Lai klīniski lietderīgāk varētu izvērtēt lipīdu attiecības un panākt vēlamo mērķi pacientiem ar hipertrigliceridēmiju gadījumos, kad triglicerīdu ir > 2,3 mmol/L, ASV Nacionālajās holesterīna apmācības programmas vadlīnijās pieaugušajiem (NCEP ATP III) ir izvirzīta doma, ka jāsasniedz noteikts aterogēno lipīdu (ne-ABL holesterīna) daudzums atkarībā no riska faktoriem.

Objektīvākam lipīdu aterogenitātes izvērtējumam mērķtiecīgi jānosaka ne-ABL holesterīna līmenis asinīs – tas ietver visus aterogēnos lipīdus, arī Apo B. Ne-ABL holesterīnu var viegli aprēķināt pēc formulas:

Ne-ABL holesterīns = kopējais holesterīns – ABL holesterīns.

3. Kopējais holesterīns

Steroīdi un terpēni ir lipīdi, kas nesatur taukskābes Visvairāk izplatītie steroīdi ir steroli, t. i., steroīdie spirti. Pamatsterols dzīvnieku audos ir holesterīns (holesterols). Holesterols un tā esteri ir svarīgas plazmas lipoproteīdu un šūnas ārējās membrānas sastāvdaļas. Holesterola četri kondensētie riņķi rada stingru struktūru, tāpēc holesterola klātbūtne membrānā to stabilizē. Tomēr pārlieku daudz holesterīna membrānā var radīt membrānu olbaltumvielu mijiedarbības efektivitātes izmaiņas. Šūnai pastāv dilemma: holesterīns ir nepieciešams, bet jānovērš arī tā pārlieks daudzums.

Nonācis asinīs, holesterīns esterificējas, veidojot esterus ar taukskābēm, kuru avots ir fosfatidilholīns (lecitīns). Reakciju katalizē ferments fosfatidilholīnholesterīnaciltransferāze, ko sintezē aknas. Pacientiem ar aknu patoloģijām, kad ir traucēta fermenta sintēze, holesterīna esteru daudzums asinīs samazinās. Holesterīnu tiek izvadīts ārā nemainītā veidā vai žultskābju veidā ar žulti.
Endogēnais holesterīns galvenokārt veidojas hepatocītos no acetil-KoA. Metaboliski aktīvs ir tikai brīvais holesterīns, bet holesterīna transporta forma holesterīna esteru veidā ir metaboliski neaktīva.

Holesterīns ir daudzu steroīdu (kortikosteroīdu, dzimumhormonu, žultskābju, D vitamīna) priekštecis un viens no svarīgākajiem lipīdu vielmaiņas rādītājiem.

Jau daudzus gadus ir zināms, ka pastāv saikne starp anormālu lipīdu metabolismu un kardiovaskulārām slimībām. Bezgaldaudzu epidemioloģisko pētījumu rezultātā ir pierādīta zema blīvuma lipoproteīdu aterogēnā darbība un augsta blīvuma lipoproteīdu antiaterogēnā darbība. Lipīdu faktora īpatsvars aterosklerozes patoģenēzē rosina medicīnas ekspertus un autoritātes iesaistīties nacionālās programmās, kuru nolūks ir informēt iedzīvotājus par holesterīnu kā riska faktoru un izvirzīt kritērijus, lai noteiktu individuālo SAS riska pakāpi. Pasaulē par kopējā holesterīna riska robežu ir pieņemti 5,0 mmol/L.

Paaugstinātas vērtības

  1. Iedzimta hiperholesterinēmija.
  2. Biliāra obstrukcija.
  3. Nefrotiskais sindroms.
  4. Hipotireoze.
  5. SAS, miokarda infarkts.
  6. Hipertoniskā slimība.
  7. Alkoholisms.
  8. Ateroskleroze.
  9. Diabēts.

Pazeminātas vērtības

  1. Aknu slimības.
  2. Hipertireoze.
  3. Akūtas infekcijas.
  4. Hroniskas anēmijas.

4. ABL holesterīns

Pie ABL klases tiek pieskaitīti plazmas lipīdu-olbaltumvielu kompleksi, kas satur vislielāko fosfolipīdu daudzumu un olbaltumu. 50 % no kopējās ABL masas ir olbaltumvielas. No tām 90 % veido apoproteīni AI un AII un 5 % – apoproteīns C.

ABL ir liela nozīme holesterīna transportā no perifērajiem audiem un orgāniem. ABL piedalās holesterīna transportā no asinsvadu sienām uz aknām, kur notiek tā katabolisms.

Augsta blīvuma lipoproteīdu sastāvā ir 20 % holesterīna. Samazināts ABL holesterīna daudzums ir koronārās aterosklerozes riska faktors, kam ir patoģenētiska nozīme.

Paaugstinātas vērtības

  1. Iedzimta hiperalfalipoproteidēmija.
  2. Nav klīniski diagnostiskas nozīmes.

Pazeminātas vērtības

  1. Iedzimta hipoalfalipoproteidēmija.
  2. Riska faktors SAS.
  3. Tandžjeras slimība.

5. ZBL holesterīns

Zema blīvuma lipoproteīdi veido apmēram pusi no visiem plazmas lipoproteīdiem. ZBL ir lipoproteīdi, kas ir visbagātākie ar holesterīnu, un to pamatfunkcija ir nodrošināt perifēros audus ar holesterīnu, kas nepieciešams membrānu veidošanai, steroīdo hormonu, žultskābju sintēzei. Holesterīns galvenokārt tiek transportēts holesterīna esteru veidā. To galvenais apoproteīns ir apo B. Normā ZBL pussabrukšanas periods ir 2,5 dienas.

Palielināts zema blīvuma lipoproteīdu daudzums ir II un III tipa hiperlipoproteidēmijas pacientiem. Ir sastopama iedzimta patoloģija, kad ZBL receptoru nav pietiekamā skaitā. Homozigotiem pacientiem ZBL receptoru nav vispār. Šiem pacientiem holesterīna līmenis ir 3–4 reizes paaugstināts un jau no bērnības attīstās sirds-asinsvadu slimības. Heterozigotiem pacientiem ZBL receptoru skaits ir samazināts uz pusi, holesterīna līmenis ir apmēram 2 reizes paaugstināts, un slimība klīniski sāk izpausties pēc 20 gadiem.

ZBL holesterīns labāk nekā kopējais holesterīns korelē ar aterosklerozes risku.

Paaugstinātas vērtības

  1. Ļaundabīgi aknu audzēji.
  2. Hipotireoze.
  3. Hiperlipoproteidēmija – tips II A.
  4. Hiperlipoproteidēmija – tips II B.
  5. Hiperlipoproteidēmija – tips III.
  6. Nefrotiskais sindroms.
  7. SAS riska faktors.

Pazeminātas vērtības

  1. Abeta-lipoproteidēmija.
  2. Nav klīniski diagnostiskas nozīmes.

6. Apoproteīns A1

Apoproteīnu A1 (apo-A1) sintezē aknas un zarnas. Tas sastāv no 243 aminoskābēm. Apoproteīns A1 ir lecitīnholesterolaciltransferāzes kofaktors. Apoproteīns A1 veido apmēram 70 % no ABL olbaltumvielām un 35 % no kopējās ABL masas. Apoproteīns A1 ir lipoproteīdu antiaterogēns olbaltumvielu komponents.

Apoproteīnu A1 nosaka, arī lai diagnosticētu pacientus ar ģenētiskām slimībām, kuriem ir zema ABL koncentrācija.

Paaugstinātas vērtības

  1. Olnīcu hiperfunkcija (estrogēnu efekts).
  2. II A hiperlipoproteidēmija.
  3. Alfa 1 antitripsīna deficīts.
  4. Abeta-lipoproteidēmija.
  5. Alkoholisms.

Pazeminātas vērtības

  1. Sepse.
  2. Olnīcu hipofunkcija.
  3. III hiperlipoproteidēmija.
  4. I hiperlipoproteidēmija.
  5. V hiperlipoproteidēmija.
  6. Tandžjeras slimība.
  7. SAS.
  8. Ateroskleroze.
  9. Hroniski aktīvs hepatīts.
  10. Biliārā ciroze.
  11. Aknu ciroze.
  12. Nefrotiskais sindroms.

7. Apoproteīns B

Apoproteīns B (apo-B) ir lipoproteīdu aterogēns olbaltumvielu komponents.

Ja apoproteīna B sintēze nav pietiekama, lipīdi nespēj transportēties no tievajām zarnām un aknām, uz parādās tādas klīniskās izpausmes kā steatoreja, progresējoša ataksija ar akantocitozi. Pārlieku apo-B produkcija izpaužas kā hiperlipidēmija (palielināts ZBL daudzums var būt saistīts ar palielinātu triglicerīdu daudzumu).

Paaugstinātas vērtības

  1. SAS.
  2. Ateroskleroze.

Pazeminātas vērtības

  1. Abeta-lipoproteidēmija.
  2. Sepse.
  3. Smagi aknu funkciju traucējumi.
arrow_upward