Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Audzēju marķieri

Audzēju marķieri ir makromolekulas, kuru parādīšanās vai koncentrācijas izmaiņas asinīs vai citā izmeklējamā materiālā ir saistāmas ar ļaundabīga audzēja ģenēzi un augšanu. Audzēju marķierus var iedalīt celulāros (šūnu) un humorālos marķieros.

Šūnu audzēju marķieri ir antigēni, kas lokalizējas uz šūnas membrānas. Humorālie audzēju marķieri ir vielas, ko var atrast asinīs, urīnā vai citos bioloģiskos šķidrumos.

No pašreiz zināmajiem audzēju marķieriem neviens nav simtprocentīgi jutīgs un simtprocentīgi specifisks. Orgānspecifiski marķieri ir prostatas specifiskais antigēns un tireoglobulīns.

Marķieru izvēle atkarībā no audzēja lokalizācijas

Lokalizācija Izvēles marķieris (Papildu marķieris)
Barības vada vēzis CEA; SCC
Kuņģa vēzis CEA; CA 72-4 (CA19-9)
Aizkuņģa dziedzera vēzis CA 19-9 (CEA)
Kolorektālais vēzis CEA (CA19-9)
Hepatocelulārais vēzis AFP
Žultsvadu vēzis CA 19-9
Krūts vēzis CA 15-3 (CEA)
Olnīcu vēzis CA 125 (CA72-4)
Dzemdes kakla vēzis SCC (CEA)
Horionkarcinoma HCG
Plaušu sīkšūnu vēzis NSE; Cyfra 21-1 (CEA)
Plaušu nesīkšūnu vēzis Cyfra 21-1; SCC (CEA)
Germinatīvo šūnu vēzis AFP; HCG
Prostatas vēzis PSA
Vairogdziedzera vēzis Tg (CEA)
Vairogdziedzera parafokālo šūnu vēzis Kalcitonīns (CEA)
Balsenes, rīkles vēzis SCC; CEA
Mielomas slimība Beta 2 mikroglobulīns
Urīnpūšļa vēzis TPA (Cyfra 21-1)

1. Prostatas specifiskais antigēns (PSA)

Prostatas specifiskais antigēns (PSA) ir 33 kDa glikoproteīns ar proteāzes aktivitāti. Augstu PSA koncentrāciju satur prostata, no kuras PSA ekskretējas sēklas šķidrumā. PSA atbild par sēklas šķidrās daļas producēšanu. Nokļūstot asinīs, PSA saistās ar proteāžu inhibitoriem, galvenokārt ar alfa 1 antihimotripsīnu. Plazmā PSA pussabrukšanas periods ir divas dienas.

Normā vīriešiem var noteikt nelielu PSA daudzumu asinīs. Pacientiem ar prostatas vēzi PSA koncentrācija asinīs parasti ir paaugstināta, jo palielinās PSA producējošo šūnu skaits prostatā un metastāzēs, kā arī pastiprinās šūnu darbības intensitāte audzēja audos. PSA paaugstinātu koncentrāciju var novērot arī pacientiem ar labdabīgu prostatas hiperplāziju, kā arī ar prostatas iekaisuma slimībām. Asinis PSA analīzei jāņem pirms prostatas palpācijas, biopsijas, cistoskopijas vai katetra nomaiņas (šīs procedūras palielina PSA koncentrāciju asinīs). Asinis PSA testam pēc minētajām manipulācijām var nodot ne ātrāk kā pēc 10 dienām.

Paaugstinātu PSA koncentrāciju asinīs var novērot pacientiem ar prostatas karcinomu, kā arī labdabīgu prostatas hiperplāziju un prostatītu. PSA koncentrācija asinīs pozitīvi korelē ar klīnisku prostatas karcinomas stadiju. Normālu PSA vērtību biežums asinīs pacientiem ar prostatas karcinomu ir 30–40 % gadījumu. Pacientiem ar labdabīgu prostatas hiperplāziju 30–50 % gadījumu PSA vērtības asinīs ir lielākas par 4 ng/ml. Lai diferencētu labdabīgu un ļaundabīgu prostatas hiperplāziju, PSA lietošana ir ierobežota. Prostatas karcinomas diagnoze ir jāapstiprina histoloģiski. PSA vērtības, kas lielākas par 30 ng/ml, ļoti reti ir novērojamas pie labdabīgas prostatas hiperplāzijas, savukārt PSA vērtības, kas mazākas par 10 ng/ml, reti ir novērojamas pie metastāzēm. Ja PSA koncentrācija asinīs ir augstāka par 50 ng/ml, tas liecina par metastāžu iespējamību. PSA koncentrācijas paaugstināšanās asinīs pacientiem ar prostatas karcinomu, kuri saņem terapiju, ir indikators audzēja procesa diseminācijai.

Indikācijas analīzes nozīmējumam.

  • Prostatas karcinomas diagnoze.
    PSA ir aizvietojis skābo fosfotāzi kā prostatas karcinomas marķieri, jo ir daudz jutīgāks rādītājs.
  • Pacientiem ar prostatas karcinomu ārstniecības kontrolei pēc sākotnējas izmeklēšanas uz PSA analīzes tiek rekomendētas ik pa trim mēnešiem gada laikā.

Paaugstinātas vērtības

  1. Prostatas karcinoma.
    PSA ir pašreiz labākais bioķīmijas prostatas vēža marķieris, lai gan tā specifiskums un jutība nav pietiekama, it sevišķi “pelēkajā zonā” (PSA vērtības robežās 4–10 ng/ml, dažos gadījumos – līdz 20 ng/ml), kur labdabīga prostatas hiperplāzija pārklājas ar prostatas vēža gadījumiem.
  2. Labdabīga prostatas hiperplāzija.
  3. Prostatīti.
  4. Prostatas palpācija, biopsija.

2. Brīvais prostatas specifiskais antigēns

PSA veido stabilus kompleksus ar diviem lielākajiem proteāžu inhibitoriem asinīs – alfa 1 antihimotripsīnu un alfa 2 makroglobulīnu, bet nelielā daudzumā tas ir brīvā, nesaistītā veidā – brīvais PSA.

Brīvā PSA noteikšanu izmanto, lai panāktu lielāku diagnostisko precizitāti pacientiem, kam PSA vērtība ir 4–10 ng/ml robežās. Par diagnostisko kritēriju tiek izmantota brīvā PSA attiecība pret kopējo PSA. Šī attiecība prostatas vēža pacientiem ir ievērojami zemāka salīdzinājumā ar labdabīgas hiperplāzijas pacientiem.

Vispārējas rekomendācijas ir šādas:
ja vīrietim ar PSA vērtībām 4–10 ng/ml robežās

  • brīvā PSA/PSA % attiecība ir > 25 %, tad prostatas vēža iespējamība ir < 10 %;
  • brīvā PSA/PSA % attiecība ir < 10 %, tad prostatas vēža iespējamība ir > 80 % un jārekomendē prostatas biopsija.

3. Karcinoembriālais antigēns (CEA)

Karcinoembriālais antigēns (CEA) ir glikoproteīns ar molekulāro masu 180 000 daltonu. Līdzīgi alfa fetoproteīnam CEA ir onkofetālais antigēns, kas sintezējas cilvēka organisma embrionālajā dzīves posmā kuņģa-zarnu traktā un aizkuņģa dziedzerī kā šūnas virsmas antigēns.

CEA vēl joprojām ir viens no visvairāk pazīstamiem un plašāk izmantotiem onkoloģiskiem marķieriem. Lai gan tas nav ne audzējspecifisks, ne orgānspecifisks, ar CEA palīdzību var noteikt daudzus atšķirīgus audzējus. Paaugstinātas CEA vērtības pirms operācijas ir vidēji 40–80% pacientu ar CEA producējošiem audzējiem. Tomēr marķiera jutīgums un specifiskums nav pietiekams vispārējam populācijas skrīningam. Galvenā klīniskā CEA izmantošanas nozīme ir terapijas efektivitātes novērtēšanā un kolorektālā vēža norises kontrolē. CEA pirmsoperācijas līmenis korelē ar slimības stadiju un ir atzīstams par papildu prognostisku faktoru.

Paaugstinātas vērtības

  1. Galvenais CEA klīniskais lietojums šādu audzēju monitoringā:
    • rektāla karcinoma;
    • kuņģa karcinoma;
    • aizkuņģa dziedzera karcinoma (kopā ar CA 19-9 kā pamatmarķieri);
    • krūts dziedzera karcinoma (kopā ar CA 15-3 kā pamatmarķieri);
    • aknu karcinoma;
    • olnīcu karcinoma (kopā ar CA 125 kā pamatmarķieri/;
    • vairogdziedzera medulāra karcinoma.
  2. Neonkoloģiskas patoloģijas – zarnu trakta, aizkuņģa dziedzera, aknu un plaušu slimības:
    • aknu ciroze;
    • hronisks hepatīts;
    • pankreatīts;
    • Krona slimība;
    • kolīti;
    • pneimonija;
    • bronhīti;
    • tuberkuloze;
    • emfizēma;
    • mukoviscidoze;
    • autoimūnās patoloģijas.

Pacientiem ar neonkoloģiskām patoloģijām CEA līmenis reti pārsniedz augšējo normas robežu vairāk nekā 5 reizes un pēc klīniskās situācijas uzlabošanās atgriežas normas robežās.
Savukārt pacientiem ar onkoloģiskām patoloģijām CEA līmenis aug pastāvīgi, bieži pat eksponenciāli, un vērtības, kas ir 10 reizes augstākas par augšējo normas robežu, skaidri liecina par onkoloģisku procesu.

CEA līmeni asinīs ietekmē smēķēšana un ne tik daudz arī alkohols. Smēķētājiem CEA līmenis augšējo normas robežu var pārsniegt pat divas reizes.

4. CA 15-3

Onkoloģiskais antigēns CA 15-3 ir glikoproteīns ar molekulāro masu 300 000–450 000 daltonu. CA 15-3 veseliem cilvēkiem var noteikt uz sekretējošo šūnu epitēlija un sekrētos. Līdzīgi citiem onkoloģiskiem marķieriem CA 15-3 nav ne orgānspecifisks, ne audzējspecifisks. CA 15-3 galvenokārt lieto krūts dziedzera karcinomas monitoringā. Pacientiem ar krūts dziedzera karcinomu par papildu marķieri var izmantot CEA.

Paaugstinātas vērtības

  1. Krūts dziedzera vēzis.
    CA 15-3 un papildu CEA marķieri izmanto krūts dziedzera vēža monitoringā. Sērijveida CA 15-3 un CEA noteikšanai jābūt daļai no krūts dziedzera vēža pacientu apsekošanas, jo 80 % pacientu ar metastāzēm paaugstinātas marķieru vērtības tiek atklātas dažus mēnešus, pirms to iespējams klīniski diagnosticēt ar citām metodēm.
  2. Plaušu karcinoma.
  3. Kuņģa-zarnu audzēji.
  4. Prostatas karcinoma.
  5. Olnīcu karcinoma.
  6. Grūtniecība.
    Grūtniecības trešajā trimestrī CA 15-3 var palielināties līdz 2 reizēm, pārsniedzot augšējo normas robežu.
  7. Ja procesi ir labdabīgi, CA 15-3 paaugstinātas vērtības reti pārsniedz 2 reizes augšējo normas robežu:
    • mastopātija;
    • fibroadenoma;
    • aknu ciroze.

5. CA 125 II

Onkoloģiskais antigēns CA 125 ir glikoproteīns ar molekulāro masu 200 000–1 000 000 daltonu. CA 125 ir sastopams pleirā, perikardā, bronhu epitēlijā, terminālajās bronhiolās, vēderplēvē, dzemdes ceļu epitēlijā.

CA 125 koncentrācija palielinās pacientiem ar pārskaitīto audu slimībām – gan saistītām, gan nesaistītām ar onkoloģiju, kā arī grūtniecības laikā un menstruāciju periodā.

Klīniskajā praksē CA 125 lieto, lai monitorētu olnīcu vēža ārstēšanu un diagnosticētu tā recidīvus. Zemā diagnostikas specifiskuma dēļ CA 125 nevajadzētu izmantot olnīcu vēža diagnostikā. CA 125 lieto arī endometrija karcinomas monitoringā. Daudzām sievietēm CA 125 koncentrācija dzemdes ceļu agrīnā vēža stadijā var būt normas robežās. CA 125 tiek izmantots par fakultatīvu marķieri (pamatmarķieris – CA 19-9) pacientiem ar aizkuņģa dziedzera karcinomu.

Paaugstinātas vērtības

  1. Olnīcu vēzis.
    • CA 125 ir biežāk izmantotais un precīzākais marķieris epiteliāla olnīcu vēža diagnostikā. Palielinātu marķiera daudzumu pacientēm ar olnīcu vēzi konstatē 80 % gadījumu. CA 125 daudzums serumā var būt palielināts 1–6 mēnešus pirms olnīcu vēža klīniskās manifestācijas. Diemžēl tieši audzēja agrīnajās stadijās tas ir daudz neprecīzāks rādītājs.
    • Pat ja slimība ir klīniski izteikta, CA 125 daudzums var nepalielināties. Aptuveni 50 % I un II stadijas olnīcu vēža slimniecēm CA 125 daudzums divas reizes pārsniedz augšējo normas robežu, taču šāda marķiera koncentrācija aptuveni 1 % gadījumu tiek konstatēta veselām sievietēm vai pacientēm ar labdabīgu olnīcu slimību.
    • CA 125 vērtība labi korelē ar audzēja masu un atspoguļo klīniskā kursa efektivitāti.
  2. Dzemdes ceļu, pleiras, aknu, vēderplēves audzēji.
  3. Neonkoloģiskas patoloģijas (adneksīti, endometrioze, holelitiāze, holecistīts, peritonīti, akūts pankreatīts, nieru mazspēja, aknu ciroze, akūts hepatīts).

6. CA 19-9

Onkoloģiskais antigēns CA 19-9 ir glikoproteīns ar lielu molekulāro masu. CA 19-9 var noteikt dažādu orgānu (aizkuņģa dziedzera, kuņģa, aknu, žultspūsļa, plaušu, tievās un resnās zarnās) fetālajā epitēlijā. CA 19-9 diagnostiskā testa specifiskums ir zems, jo CA 19-9 ir lokalizēts daudzos orgānos. CA 19-9 izmantošana par audzēju marķieri ir papildmetode, kad jānosaka CEA. CA 19-9 koncentrācija var paaugstināties pacientiem gan ar audzēju, gan ar hroniskām slimībām. Taču pacientiem ar ļaundabīgu audzēju normālas šī antigēna vērtības netiek konstatētas.

Paaugstinātas vērtības

  1. Ļaundabīgi aizkuņģa dziedzera audzēji.
    CA 19-9 ir diezgan specifisks un jutīgs pankreasa audzēja rādītājs.
  2. Ļaundabīgi resnās zarnas audzēji.
  3. Ļaundabīgi kuņģa audzēji.
  4. Žultspūšļa un žultsceļu karcinoma.
  5. Plaušu audzēji.

7. Alfa fetoproteīns

Alfa fetoproteīns ir glikoproteīns ar molekulāro masu apmēram 70 000 Da. Embrionālās attīstības laikā AFP tiek sintezēts dzeltenajā ķermenī un nelielā daudzumā arī kuņģa-zarnu traktā un aknās. Alfa fetoproteīna daudzums var būt palielināts hepatocelulāra vēža, olnīcu, kuņģa un zarnu trakta, kā arī plaušu vēža slimniekiem. Grūtniecības laikā AFP koncentrācija ir fizioloģiski lielāka. Lielāka AFP koncentrācija serumā var būt akūta vīrusa hepatīta, hroniska aktīva hepatīta un aknu cirozes slimniekiem, kā arī pacientiem ar Krona slimību un zarnu polipozi. Veselam pieaugušam cilvēkam AFP daudzums serumā ir niecīgs.

Klīniskajā praksē AFP noteikšana izmantojama primāra hepatocelulāra vēža diagnostikā un slimības norises novērtēšanā. Palielināts AFP daudzums tiek atrasts arī germinatīvo audzēju (īpaši sēklinieka neseminomu) un gremošanas orgānu (kuņģa, resnās un taisnās zarnas, žultsceļu un aizkuņģa dziedzera) vēža slimnieku serumā.

Paaugstinātas vērtības

  1. Audzēji:
    • aknu karcinoma;
    • sēklinieku audzēji;
    • olnīcu audzēji;
    • citi audzēji.
  2. Neonkoloģiskas patoloģijas:
    • aknu ciroze, hepatīti;
    • Krona slimība.
  3. Grūtniecība.

8. Horiongonadotropīns (HCG)

Cilvēka horiongonadotropīns ir glikoproteīns ar molekulmasu 37 000 Da, un normā tas tiek atrasts tikai grūtniecības laikā asinīs un urīnā. To sekretē placentas audi trofoblasti tūlīt pēc implantācijas, un tā funkcija ir dzeltenā ķermeņa darbības nodrošināšana agrīnās grūtniecības nedēļās. HCG stimulē progesterona sekrēciju.

Normālā grūtniecības attīstībā cirkulējošā HCG līmenis sasniedz 2000 IV/L 1. grūtniecības mēnesī, un 3. grūtniecības mēnesī tas palielinās līdz 5000–100 000 IV/L. Pēc dzemdībām HCG līmenis strauji krītas, normālu koncentrāciju (< 5,0 IV/L) sasniedzot apmēram divu nedēļu laikā. Ja ir ārpusdzemdes grūtniecība vai pastāv spontāna aborta draudi, HCG līmenis ir zemāks nekā grūtniecībai normā. Augstākas HCG vērtības ir sievietēm ar vairākaugļu grūtniecību.

Vīriešiem HCG noteikšanu izmanto, lai diagnosticētu testikulārus audzējus – teratomu, teratoblastomu u. c.

Paaugstinātas vērtības (vīriešiem un sievietēm, kas nav grūtnieces)

  1. Dzimumdziedzeru audzēji (seminoma, teratoma, embrionāla karcinoma, ovariokarcinoma).
  2. Placentas audzēji – horionepitelomas.
  3. Dzemdes trofoblastiski audzēji.

HCG vērtības (IV/L) pie noteiktiem klīniskiem stāvokļiem

Klīniskais stāvoklis HCG vērtības
Pūslīšmola un ļaundabīga trofoblastiska slimība Variē ar laiku, parasti ļoti augstas vērtības – 200 000–1 000 000 vai augstākas
Netrofoblastiski audzēji Parasti zemas vai ļoti zemas vērtības (< 1 000); augstākas vērtības līdz 10 000–20 000 var būt pacientiem ar seminomu un kuņģa adenokarcinomu

Trofoblasta slimībai nav piemērojama sijājošā diagnostika. Vienīgā iespēja, kā izvairīties no diagnostikas kļūdām, ir jebkuru materiālu no dzemdes dobuma (pēc dzemdībām, aborta un asiņošanas) izmeklēt histoloģiski.

Trofoblasta slimības diagnostikā un novērošanā par specifisku marķieri atzīstams HCG. Tas ir ļoti jutīgs un specifisks marķieris, jo to producē gan normāls, gan neoplastisks trofoblasts.

3.1.  Īstā un daļējā pūslīšmola.
Ja parādījusies pūslīšmola, sūdzības parasti sākas pirmajā grūtniecības trimestrī. Pacientei ir amenoreja un pozitīvs grūtniecības tests, parādās asiņaini izdalījumi no dzimumceļiem.            Vaginālā izmeklēšanā dzemdes lielums parasti neatbilst grūtniecības laikam – tā ir lielāka. Bieži vien tiek novērotas preeklampsijas parādības.
3.2.  Invazīvā pūslīšmola.
3.3.  Horiokarcinoma.
3.4.  Placentas trofoblastiskais audzējs.

4. Ekstraģenitāliju audzēji – aizkuņģa dziedzeris, krūts dziedzeris.

9. Brīvais beta horiongonadotropīns

Brīvā beta HCG līmeņa noteikšanu izmanto germinatīvo audzēju diagnostikā un norises novērtēšanā, it sevišķi pacientiem ar trofoblasta slimību un sēklinieku audzēju. Ja ir audzējs, brīvā beta HCG koncentrācija ir lielāka, turklāt reizēm audzēji sekretē tikai brīvo beta HCG.

Paaugstinātas vērtības

  1. Horiokarcinoma.
    Horiokarcinoma ir visretāk sastopamais germinālo audzēju paveids. Klīniski tie ir audzēji ar diezgan agresīvu norisi, kuri pārsvarā diseminē hematogēni.
  2. Teratoma.
    Teratoma pārsvarā ir labdabīgs audzējs, ko veido ektodermālas, mezodermālas un endodermālas izcelsmes šūnu elementi. Biežāk teratomas tiek atrastas kā papildu morfoloģiska varietāte pacientiem ar citas histoloģiskās formas germināliem audzējiem.
  3. Seminoma.
  4. Kuņģa, plaušu, aknu, resnās zarnas, aizkuņģa dziedzera audzēji.
  5. Grūtniecība.

10. CA 72-4

CA 72-4 ir ļoti specifisks kuņģa vēža marķieris ar lielu diagnostisko jutību. CA 72-4 daudzums korelē ar slimības stadiju un ir izmantojams par papildkritēriju kuņģa vēža diagnostikā. Ja CA 72-4 nosaka kopā ar CA 19-9, palielinās diagnostiskā jutība pacientiem ar kuņģa vēzi. CA 72-4 daudzums palielinās pacientēm ar olnīcu mucinozo vēzi (izmanto kopā ar CEA, CA 125). Reizēm CA 72-4 koncentrācija palielinās, ja organismā ir iekaisuma process.

Paaugstinātas vērtības

  1. Kuņģa audzējs.
  2. Olnīcu karcinoma.
  3. Nesīkšūnu bronhiāla karcinoma.

11. Tireoglobulīns

Tireoglobulīns ir vairogdziedzera hormonu T4 un T3 priekštecis. Pašam tireoglobulīnam hormonālā aktivitāte nepiemīt, jo praktiski veseliem cilvēkiem tas asinīs neizdalās. Tireoglobulīns ir jodsaturošs glikoproteīns. Tā molekulārā masa ir apmēram 660 000 daltonu. Tireoglobulīns sintezējas vairogdziedzera folikulārajās šūnās. Tireoglobulīns ir T4 un T3 depo forma un, ja vairogdziedzeris funkcionē normāli, nodrošina šo hormonu nokļūšanu asinīs vairāku nedēļu laikā. Tireotropais hormons paaugstina tireoglobulīna koncentrāciju asinīs.

Klīniskajā praksē tireoglobulīnu galvenokārt izmanto par vairogdziedzera audu audzējmarķieri pacientiem, kam vairodziedzeris ir pilnībā izoperēts vai kas ir ārstējušies ar radioaktīvo jodu. Tādiem pacientiem asinīs tireoglobulīnam gandrīz nav jābūt, tādēļ, to mērot, var noteikt, vai pēc ārstēšanās organismā vēl ir palikušas vairogdziedzera vēža šūnas. Jāievēro, ka jāpaiet vismaz 6 nedēļām pēc tireoīdektomijas vai pēc ārstēšanās ar radioaktīvo jodu, jo palielināts tireoglobulīna daudzums var saglabāties pat dažus mēnešus pēc veiksmīgas ārstēšanas.

10 % vairogdziedzera vēža slimnieku veidojas autoantivielas pret tireoglobulīnu, tādēļ var būt samazināts tireoglobulīna daudzums asins serumā. Pirms tireoglobulīna noteikšanas slimnieka asinis vēlams izmeklēt, nosakot antivielas pret tireoglobulīnu, jo pacienta autoantivielas pret tireoglobulīnu var samazināt nosakāmo tireoglobulīna koncentrāciju.

Paaugstināta tireoglobulīna koncentrācija liecina vai nu par vairogdziedzera pastiprinātu funkcionālo aktivitāti, vai arī par tā audu bojājumu. Paaugstinātas tireoglobulīna vērtības ir pacientiem ar palielinātu vairogdziedzeri, tireoidītiem un hipertireozi, lai gan ar šīm patoloģijām tireoglobulīna izmeklējums ikdienā netiek nozīmēts. Tireoglobulīna koncentrācija ir ievērojami paaugstināta subakūta tireoidīta pacientiem slimības sākuma fāzē.

Tireoglobulīna daudzuma palielināšanos veicina ne visas vairogdziedzera vēža formas, tikai visvairāk izplatītās – papillārie un folikulārie audzēji. Klīniskajā aspektā svarīga ir izteikta tireoglobulīna koncentrācijas paaugstināšanās diferencētā papillārā, folikulārā un papillāri folikulārā vairogdziedzera vēža slimniekiem, ja pēc ārstēšanās parādās audzēja metastāzes.
Tā kā tireoglobulīna koncentrācija pazeminās, sasniedzot tireotoksikozes remisiju, šo rādītāju iespējams izmantot par slimības ārstēšanas kritēriju.

Seruma tireoglobulīna līmenis integrē trīs mainīgus rādītājus: esošo vairogdziedzera masu (labdabīga vai neoplastiska), TSH receptoru stimulācijas pakāpes un audzēja spējas sintezēt un sekretēt tireoglobulīnu. Seruma tireoglobulīna līmenis jāinterpretē kopā ar pacienta TSH statusu. Kad TSH ir zems (tiek lietots levotiroksīns), bazālā seruma tireoglobulīna koncentrācija var būt nenosakāma.

Paaugstinātas vērtības

  1. Vairogdziedzera audzēji.
  2. Endēmisks kākslis un joda trūkums.
  3. Parasts kākslis.
  4. Subakūti iekaisuma procesi vairogdziedzerī.
  5. Greivsa slimība.
  6. Neilgi pēc ārstēšanās ar radioaktīvo jodu.

Tā kā tireoglobulīna autoantivielas var interferēt ar imunoloģiskiem tireoglobulīna testiem, tad pacientam, kam ir paaugstinātas antivielu pret tireoglobulīnu vērtības, tireoglobulīna rezultāts var nebūt precīzs un tas jāvērtē uzmanīgi. Jāņem vērā, ka iegūtais rezultāts var būt zemāks par reālo.

12. Neironspecifiskā enolāze (NSE)

Neironspecifiskā enolāze ir glikolītisks citoplazmas ferments, kas atrodas neironos, neiroendokrinoloģiskos orgānos un neiroendokrinoloģiskas izcelsmes audu audzējos. NSE ir neironspecifiskās enolāzes izoenzīms, ko veido divas gandrīz vienādas polipeptīdu ķēdes, kuru molekulmasa ir 39 000 daltonu.

NSE var atrast antrālajos un perifēriskajos neironos, kā arī pacientiem ar neiroektodermālas izcelsmes ļaundabīgu audzēju (piemēram, sīkšūnu plaušu vēzi, neiroblastomu, zarnu karcinoīdu).
Sīkšūnu plauša vēža un neiroblastomu slimniekiem tiek konstatēta palielināta NSE koncentrācija. Klīnikā NSE tiek noteikta, lai novērtētu sīkšūnu plaušu vēža un neiroblastomu terapijas efektivitāti. Palielināta NSE koncentrācija serumā liecina par šūnu nekrozi, tāpēc agrīnai slimības atklāšanai šis audzēja marķieris nav piemērots.

Palielinātu NSE koncentrāciju var atrast hepatoblastomu, neiroektodermālas vai neiroendokrīnas izcelsmes audzēju un leikozes slimniekiem, reizēm arī pacientiem ar galvas traumu, septisku šoku un pneimoniju.

Tā kā NSE atrodas arī eritrocītos, tad paaugstināta tās aktivitāte var būt, ja ir eritrocītu hemolīze.

Paaugstinātas vērtības

  1. Sīkšūnu plaušu vēzis (primārā diagnostikā diagnostiskā jutība ir 70–85 % ).
  2. Sīkšūnu bronhiālā karcinoma.
  3. Neiroblastoma (diagnostiskā jutība – 85 % ).
  4. Leikozes.

13. Kalcitonīns

Kalcitonīns ir polipeptīds, kas veidojas vairogdziedzera parafolikulārajās šūnās. Kalcitonīna pussabrukšanas periods ir 5–8 minūtes.

Kalcitonīns ir vairogdziedzera hormons, paratireoīdā hormona antagonists, kas inhibē osteoklastisko aktivitāti un izraisa kalcija samazināšanos asinīs. Kalcitonīnam ir ievērojama nozīme kaulu kalcifikācijas procesā organisma augšanas periodā. Kalcitonīns novērš kalcija atbrīvošanos no kauliem, tāpēc tas tiek izmantots osteoporozes ārstēšanā.

Klīnikā kalcitonīnu izmanto par audzēju marķieri. Kalcitonīnu nosaka, lai diagnosticētu vairogdziedzera parafolikulāro šūnu vēzi un izvērtētu tā turpmāko gaitu.

Paaugstinātas vērtības

  1. Vairogdziedzera medulārs vēzis.
  2. Dažkārt ektopiska kalcitonīna produkcija – krūts dziedzera, plaušu, prostatas vēzis.
  3. Primāra vairogdziedzera hiperfunkcija.
  4. Vairogdziedzera parafolikulāro šūnu patoloģija.
  5. D vitamīna pārdozēšana.
  6. Ļaundabīga anēmija ar paaugstinātu gastrīna līmeni.
  7. Multipla endokrīna adenomatoze.

14. SCC – plakanšūnu vēža antigēns

SCC ir viena no TA4 (vēža asociēta antigēna) apakšfrakcijām. SCC molekulmasa ir 42 000 daltonu.
SCC nosaka dzemdes kakla, plaušu, rīkles vai balsenes plakanšūnu vēža slimniekiem.

15. Cyfra 21-1

Cyfra 21-1 pieder pie citokeratīnu fragmentiem. Tā molekulmasa ir 30 000 daltonu. Galvenā indikācija ir plaušu vēža norises novērtēšana.
Tā daudzums var būt palielināts, ja ir labdabīga plaušu vai aknu slimība, kā arī nieru bojājums.

16. Beta 2 mikroglobulīns

Beta 2 mikroglobulīns ir proteīns ar molekulmasu 11 800. Beta 2 mikroglobulīns sastāv tikai no vienas polipeptīdu ķēdes, ko veido apmēram 100 aminoskābju.

Ja nieru filtrācija ir normāla, palielināts beta 2 mikroglobulīna daudzums serumā liecina par pastiprinātu tā veidošanos vai atbrīvošanos, un tā ir iespējama norāde uz limfoproliferatīvu slimību.
Palielinātā daudzumā beta 2 mikroglobulīnu var konstatēt multiplās mielomas, Hodžkina slimības un neHodžkina limfomu pacientiem.

17. HE4 un olnīcu audzēja riska indekss (ROMA)

HE4 izmanto kopā ar CA 125 epitālā olnīcu vēža riska novērtēšanā pirms un pēc menopauzes vecuma sievietēm, kurām ir plānota ķirurģiska iejaukšanās palielinātu dzemdes piedēkļu novēršanai (olnīcu cistas, labdabīgi vai ļaundabīgi veidojumi, endometrioze, policistiskas olnīcas u.c.).

Lai uzlabotu to pacientu diagnostiku un novērtēšanu, kuriem ir konstatēti palielināti dzemdes piedēkļi, ir izveidots olnīcu ļaundabīgā audzēja riska algoritms (ROMA- risk of ovarian malignancy algorithm), kurā izmanto HE4 un CA 125 testu kombināciju. Šo kombināciju izmanto kā palīglīdzekli izmeklēšanai, lai noteiktu vai pacientam ir ļaundabīgs olnīcu vēzis. Testu rezultāti ir interpretējami, ņemot vērā citas izmantotās izmeklēšanas metodes.

arrow_upward