Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Autoimunitāte

Normā cilvēka imūnsistēma atšķir savas struktūras no svešām.

Autoimūnās patoloģijas ir slimības, kuru patoģenēzē limfocīti, kas inducē destrukcijas mehānismu, atpazīst tieši paša organisma šūnu membrānas vai starpšūnu vielas natīvās molekulas un iniciē imūnu iekaisumu.

Tiek izšķirti 4 veidu audu imunoloģiskie bojājumi:

  • I veids – IgE noteiktas reakcijas;
  • II veids – antivielu, kas saistītas ar šūnu virsmu vai saistaudu matriksa vielu, noteiktas reakcijas;
  • III veids – šķīstošu imūnkompleksu noteiktas reakcijas;
  • IV veids – T efektoru noteiktas reakcijas.

Lai diagnosticētu autoimūnu patoloģiju, nepieciešams pierādīt pret cilvēka paša organisma komponentiem vērstu humorālu vai šūnu imūnreaktivitāti.

Jebkurai autoimūnai slimībai ir raksturīgs ilgstoša, hroniska norise ar remisijas un saasinājuma periodiem, līdzīgi kā pacientiem ar hroniskām infekciju slimībām.

Atoimūno patoloģiju piemēri

Nosaukums Autoantigēns Pamatsimptomi
Autoimūna hemolītiska anēmija Eritrocītu Rh antigēns Eritrocītu iznīcināšana komplementa un fagocitozes iedarbībā; anēmijas veidošanās
Autoimūna trombocitopēniska purpura Trombocītu integrīns Trombocītu iznīcināšana; asiņošana
Gudpasčera sindroms IV tipa bazālo membrānu kolagēna molekulas nekolagēna domēns Glomerulonefrīti; hemorāģija plaušās
Akūts reimatisks drudzis Miokarda antigēni, kas krusteniski reaģē ar streptokoku šūnas apvalka antigēniem Miokardīts, artrīti
Pernicioza anēmija Kuņģa parietālo šūnu membrānas molekulas un iekšējais faktors vitamīna B12 uzsūkšanai A tipa gastrīts un idiopātiska vitamīna B12 deficīta anēmija
Autoimūna hipertireoze (Greivsa slimība) TSH receptors Antivielu pret TSH receptoru izraisīta vairogdziedzera hiperstimulācija
Primāra miksedēma (Hašimoto slimība) Tireoīdā peroksidāze Destruktīvs vairogdziedzera iekaisums, kākslis un 50 % gadījumu – hipofunkcija
Insulīnneatkarīgais diabēts (II tipa) Insulīna receptori – bloķējošās antivielas (insulīna antagonisti) Hiperglikēmija, ketoacidoze
Myasthenia gravis Nikotīnveida receptori acetilholīnam Muskuļu vājums
Vegenera granulomatoze Neitrofilu granulu proteināze-3 Nekrotizējošs vaskulīts
Sistēmiskā sarkanā vilkēde DNS, histoni, ribosomas Glomerulonefrīti, vaskulīti, artrīti
Insulīnatkarīgais diabēts (I tipa) Langerhansa saliņu antigēns Langerhansa saliņu beta šūnu iznīcināšana; insulīnatkarīgā diabēta izveidošanās
Izkaisītā skleroze Mielīna pamatproteīns Smadzeņu iekaisums; paralīzes un citi nervu sistēmas traucējumi
Šēgrena sindroms Eksokrīno dziedzeru nepazīstami antigēni Keratokonjunktivīts, kserostoma, eksokrīno dziedzeru (siekalu, asaru) iznīcināšana

Autoimūno patoloģiju antivielas var iedalīt orgānu specifiskās (antimitohondriālās antivielas, antivielas pret tireoglobulīnu u. c.) un sistēmiskās jeb orgānu nespecifiskās antivielās (ANA, ENA u. c.).

1. Antinukleārās antivielas (ANA)

Antinukleārās antivielas ir grupa dažādu autoantivielu pret šūnu kodolu komponentiem – natīvo (dubultspirāļu) DNS, denaturēto (vienspirāļu) DNS, histoniem, citiem kodola proteīniem, nukleolām.

Pozitīva ANA atradne

  1. Dažādas saistaudu patoloģijas:
    1. Sistēmiskā sarkanā vilkēde (SLV).
      99 % SLV pacientu ir ANA pozitīvi, tādēļ ANA tests ir iekļauts SLV klassifikācijas kritērijos. Sistēmiskā sarkanā vilkēde ir multisistēmu slimība, kas skar gandrīz visas ķermeņa orgānu sistēmas (nieres, ādu, locītavas, plaušas, nervu sistēmu, sirdi utt.). 1971. gadā Amerikas Reimatisma asociācija pieņēma uz biežākiem simptomiem balstītu diseminētās sarkanās vilkēdes kritēriju sistēmu, ko vēlāk papildināja. SLV kritēriji: tauriņveida eritēma; diskveida izsitumi; fotosensitivitāte; čūlas mutē; artrīts divās vai vairāk locītavās; pastāvīgs pleirīts vai perikardīts; nieru bojājuma pazīmes (pastāvīga proteinūrija, šūnu cilindri); neiroloģiski traucējumi; hematoloģiskas pārmaiņas; imunoloģiskas pārmaiņas (viltus pozitīvi sifilisa testi, hiperimūnglobulinēmija); antinukleārās antivielas. Diagnozi ļauj noteikt 4 vai vairāk kritēriji, ja tie atrasti pēc kārtas vai kopā.
    2. Šēgrena sindroms – 68 % pacientu ir ANA pozitīvi.
    3. Sklerodermija – 40 % pacientu ir ANA pozitīvi.
    4. Reimatoīdais artrīts – 22 % pacientu ir ANA pozitīvi.
  2. Hroniski aktīvas aknu slimības.
  3. Hašimoto tireoidīts.
  4. Medikamentu izraisīts lupus sindroms.
  5. Periartrīts.
  6. Dermatomiozīts.
  7. Smagi apdegumi.
  8. Vīrusu infekcijas.

Antinukleāro antivielu noteikšana pacientiem ar dažādām patoloģijām

Slimības Pozitīvs ANA tests (% )
Sistēmiskā sarkanā vilkēde 99
Šēgrena sindroms 68
Sklerodermija 40
Reimatoīdais artrīts 22

ANA var konstatēt arī veseliem vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Daži medikamenti izraisa pozitīvu ANA testu, un tas var sagabāties pozitīvs vēl daudzus mēnešus pēc konkrētā medikamenta lietošanas pārtraukšanas. Asimptomātiski pozitīvu ANA testu izraisa sulfanilamīdi, hlorpromazīns, kaptoprils, litija karbonāts u. c. SLV līdzīgu sindromu var izraisīt fenitoīns, hinidīns, sulfasalazīns, izoniazīds, hidralazīns u. c.

ANA var sadalīt šādās antivielu grupās: ENA, DNS, centromēru, histonu, citoplazmatiskās un nukleolārās antivielas.

2. Anti-ENA

Daudzi antigēni, kurus izmantoja autoantivielu noteikšanā, tika iegūti no cilvēka vai dzīvnieku šūnu kodoliem, tos attīrot ar sāļu ekstrakciju. Šī antigēnu grupa tika nosaukta par ekstrahētspējīgiem nukleāriem antigēniem (ENA). Anti-ENA ietver klīniski nozīmīgas antivielas pret ekstrahētspējīgiem nukleāriem antigēniem un ir daļa no antinukleārām antivielām. Atkarībā no izvēlētās testēšanas metodes ietvertais nukleāro antigēnu maisījumu spektrs var nedaudz variēt, bet populārākie ir antivielas pret Sm/RNP, SS-A/Ro, SS-B/La, Jo-1 un Scl-70. ENA var izmantot turpmākai specifiskai diagnostikai, ja ANA tests ir pozitīvs, turklāt kopējo anti-ENA testu var izmantot skrīningā, ņemot vērā ietverto summāro antigēnu spektru.

3. Nozīmīgākās antinukleārās antivielas

Ja ANA vai anti-ENA tests ir pozitīvs, ieteicams veikt daudzparametru analīzi, lai autoantivielas identificētu vienlaikus. Jo vairāk testā ir piedāvāto antigēnu, jo tests ir informatīvāks. Anti-nDNS nozīmīguma dēļ SSV diagnostikā to parasti nosaka kā kvantitatīvu rādītāju.

Autoantivielu sastopamība pacientiem ar dažādām autoimūnām slimībām

Slimība dsDNS ssDNS Histoni SS-A SS-B Sm RNP/Sm Scl70 Jo-1
Sistēmiskā sarkanā vilkēde +++ ++ + + ++ +
Medikamentu ierosināta vilkēde ++ +++
Jauktā saistaudu sistēmslimība + + + + ++ +++
Reimatoīdais artrīts + ++ +
Šēgrena sindroms + + ++ ++
Skleroderma + + + ++ +
Fotosensitīvais dermatīts, dermatomiozīts ++ + ++

Anti-SS-B/La
SS-B/La ir mērķa antigēns autoimūnā atbildē daudziem pacientiem ar SLV, Šēgrena sindromu un citām saistaudu patoloģijām. Anti-SS-B/La pacientiem ar Šēgrena sindromu konstatē 80 %, ar SLV – 10 %, ar sklerodermu – 5 % gadījumu. Anti-SS-B/La bieži tiek atrastas kopā ar Anti-SS-A/Ro.

Anti-Scl-70
Anti-Scl-70 tiek konstatētas 25–75 % pacientu ar difūzo sklerodermiju un 10–15 % – ar sistēmisko sklerozi.

Anti-SS-A/Ro
SS-A/Ro ir mērķa antigēns autoimūnā atbildē daudziem pacientiem ar SLV, Šēgrena sindromu un citām saistaudu patoloģijām. Anti-SS-A/Ro pacientiem ar Šēgrena sindromu konstatē 95 %, ar SLV – 40 %, ar polimiozītu un reimatoīdo artrītu – 5 % gadījumu. Autoantivielas bieži tiek atrastas vairumam pacientu ar SLV, ja ANA atbilde ir negatīva.

Anti-Sm
Anti-Sm tiek konstatētas 30–40 % pacientu ar sistēmisko sarkano vilkēdi, kā arī jauktās saistaudu sistēmslimības pacientiem.

Anti-Jo-1
Jo-1 antigēns ir imūnās atbildes mērķis daudziem pacientiem ar polimiozītiem un dermatomiozītiem. Anti-Jo-1 ir uzskatāmas par šo patoloģiju marķieri. Anti-Jo-1 tiek konstatēts 25 % dermatomiozītu slimnieku, kā arī pacientiem ar plaušu fibrozi un Reino slimību.

Anti-Sm/RNP
Intracelulārais antigēns Sm/RNP ir komponentu Sm un RNP komplekss. Ja Sm antigēns pastāv arī neatkarīgi, tad RNP antigēns pastāv tikai kā kompleksa Sm/RNP daļa. Sm/RNP antigēnu komplekss ir imūnās atbildes mērķis pacientiem ar jauktu saistaudu sistēmslimību, SLV un Šēgrena sindromu. Anti-Sm/RNP pacientiem ar jaukto saistaudu sistēmslimību konstatē 95–100 %, ar SLV – 35–45 %, ar Šēgrena sindromu – 30 % gadījumu.

Antihistonu antivielas
Antihistonu antivielas pacientiem ar SLV konstatē 30–70 %, ar medikamentu izraisītu SLV – 90 %, ar reimatoīdo artrītu – 15–50 % gadījumu. Antihistonu antivielas ir raksturīgas medikamentu izraisītai SLV, ja pārējās autoantivielas ir negatīvas.

Anticentromēru antivielas
Anticentromēru antivielas ir sastopamas pacientiem ar CREST sindromu.

Anti-ssDNS
Anti-ssDNS pacientiem ar SLV atrod 60–70 %, ar jaukto saistaudu sistēmslimību – 10–20 %, ar Šēgrena sindromu – 10–30 %, ar sklerodermu – 10–20 %, ar polimiozītiem un dermatomiozītiem – 35–40 % gadījumos, ar reimatoīdo artrītu – 35–40 % gadījumu. Anti-ssDNS var sastapt arī 40 % preeklampsijas gadījumu un cilvēkiem ar autoimūnu hepatītu.

Anti-nDNS
Antinukleārās antivielas ir labs skrīninga tests sistēmiskās sarkanās vilkēdes diagnosticēšanai, jo negatīvs ANA rezultāts to izslēdz. Tomēr ANA tests nav tik specifisks kā anti-nDNS, kas ir šīs patoloģijas marķierantivielas.

Paaugstinātas vērtības

  1. Sistēmiskā sarkanā vilkēde.
  2. Dermatomiozīti un polimiozīti.
  3. Kombinētās saistaudu patoloģijas.
  4. Reimatoīdais artrīts.
  5. Juvenīlais reimatoīdais artrīts.

4. Antimitohondriālās antivielas (AMA)

Antimitohondriālās antivielas ir sastopamas 90–96% pacientu ar primāro biliāro cirozi. AMA antivielas ir IgG. Kopējās AMA var atrast arī pacientiem ar citām aknu patoloģijām – hroniski aktīvu hepatītu, kriptogēnisko cirozi. M2 ir antigēns ar molekulāro masu 50–70 kD. M2 atrodas uz mitohondriju iekšējās membrānas un ir piruvātdehidrogenāzes kompleksa sastāvdaļa. Atšķirībā no kopējām AMA, AMA-M2 ir specifiskas tikai primārai biliārai cirozei.

5. Antineitrofilo leikocītu citoplazmas antivielas – ANCA

ANCA ir antivielas, kas reaģē ar proteīniem segmentkodolaino leikocītu citoplazmā. ANCA var atrast pacientiem ar nekrotizējošiem vaskulītiem, tostarp Vegenera granulomatozi, idiopātisko glomerulonefrītu un nodozo poliartrītu. ANCA var būt pacientiem ar sklerozējošo holangītu, čūlaino kolītu.

Tiek izšķirtas divu veidu antineitrofilo leikocītu citoplazmas antivielas: Anti-PR-3, c-ANCA un Anti-MPO, p-ANCA.

Anti-PR-3, c-ANCA (citoplazmātiskās)

Šīs antivielas ir izteiktas un smagas Vegenera granulomatozes marķieri ar 96 % jutību un 99 % specifitāti. Ja ir vāji izteikta Vegenera granulomatoze bez nieru iesaistes, tad tie ir 67–87 %.

Pozitīva atradne:

  • Vegenera granulomatoze.

Reti:

  • mikroskopiskais poliangīts;
  • idiopātisks glomerulonefrīts;
  • Čērdža-Strosas sindroms;
  • čūlainais kolīts.

Ir ziņots par pozitīvu atradni pacientiem ar tuberkulozi, Hodžkina limfomu, cilvēka imūndeficīta vīrusu, monoklonālām gammapātijām un zāļu izraisītu Vegenera granulomatozei līdzīgu slimību.

Anti-MPO, p-ANCA (perinukleārās)
Anti-MPO, p-ANCA tiek konstatētas 65 % pacientu ar idiopātiskiem vai nekrotizējošiem vaskulītiem, 10 % pacientu ar Gudpāsčera sindromu (atradne kopā ar antivielu testu pret glomerulāro bazālo membrānu), kā arī pacientiem ar mikroskopisko poliangītu.

Pozitīva atradne:

  • mikroskopiskais poliangīts;
  • idiopātiski glomerulonefrīti;
  • Čērdža-Strosas sindroms;
  • primārs sklerozējošs holangīts.

Pozitīva atradne ir apmēram 17 % pacientu ar reimatoīdo artrītu, it sevišķi – ar juvenīlo artrītu.

6. Glomerulu bazālās membrānas IgG antivielas

Gudpāščera sindroms ir autoimūna nieru slimība, kas sastāv no autoimūnas triādes- glomerulonefrīta, plaušu hemorāģijas un anti- glomerulu bazālās membrānas ( GBM) antivielu formēšanās.Gudpāščera sindroma sastopamība ir 0,5-1 gadījums uz 1 miljonu cilvēku gadā. Ja pacients netiek savlaicīgi ārstēts, nieru un respiratorās nepietiekamības dēļ mirstība ir 75-90% gadījumu. Histoloģiski šī patoloģija raksturojas ar ilgstošu lineāru imūnglobulīnu depozītu veidošanos uz glomerulu bazālās membrānas, ko var novērot ar tiešo imūnfluorescences metodi, ņemot par paraugu biopsijas materiālu.

Bazālā membrāna veido anatomisku barjeru starp epitēliju un saistaudiem. IV tipa kolagēns ir sastopams tikai glomerulu bazālajā membrānā un tā struktūru veido sešas alfa-ķēdes. Gudpāščera specifisko GBM autoantivielu reaktivitāte ir virzīta pret IV-tipa kolagēna alfa-3-ķēdes 29kDa NC1 domēnu.

Kopš mērķa antigēns ir pilnībā noskaidrots, glomerulu bazālās membrānas IgG antivielu noteikšana ir viens no pamata elementiem Gudpāščera sindroma diagnostikā.

7. Kuņģa parietālo šūnu IgG antivielas

Cirkulējošās autoantivielas pret kuņģa parietālajām šūnām perniciozās anēmijas slimniekiem pirmo reizi ir noteiktas 1962.gadā ar komplementa fiksācijas testu. Parietālo šūnu autoantigēns tika lokalizēts kuņģa sekretorajos kanāliņos un parietālo šūnu mikrosomās. Tālāki bioķīmiski un molekulāri pētījumi parādīja, ka atbildīgais antigēns ir kuņģa H+/K+ ATFāzes alfa un beta subvienības. Kuņģa H+/K+ ATFāze ir protonu transportējošs enzīms, kas atbildīgs par sālskābes izdalīšanos kuņģa lūmenā.

8. Anti- spermālās antivielas

Viens no imunoloģiskiem faktoriem, kas ir par cēloni neauglībai, ir anti- spermālo antivielu veidošanās. Parasti vīriešiem imūnā sistēma spermas specifiskos antigēnus neatpazīst kā „savējos”, bet ir virkne fizioloģiski mehānismi, kas tos pasargā no imūnās sistēmas uzbrukuma. Ja šie mehānismi tiek traucēti, neliels spermatozoīdu daudzums var iziet cauri hemotestikulārajai barjerai un nonāk asinīs, iniciējot imūno atbildi pret spermatozoīdiem. Anti- spermālās antivielas fiksējas pie spermatozoīda, ierobežo to kustīgumu. Anti- spermālās antivielas izsauc spermatozoīdu aglutināciju (salipšanu) un immobilizāciju (nekustīgumu). Tās bloķē spermatozoīdu izkļūšanu cauri dzemdes kakla gļotām. Pastāv tieša sakarība starp antivielu koncentrāciju un spermatozoīdu kustīgumu ( jo augstāks ir antivielu titrs, jo vairāk samazināsies kustīgums). Anti- spermālo antivielu veidošanās riska faktori vīriešiem ir trauma, varikocele, nosprostojums spermas izvadošajos ceļos, infekcija, onkoloģija, kriptorhizms, ķirurģiskas operācijas, anti- spermālo antivielu veidošanās sievietēm.

arrow_upward