Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Bakterioloģija

Bakteoroloģijas speciālisti izmeklē no patoloģiskā materiāla uz mākslīgajām barotnēm izaudzētas infekciju ierosinātāju mikroorganismu kultūras un testē to jutību pret antibiotikām.

1. Asins uzsējums uz sterilitāti

Veseliem cilvēkiem asinis ir sterilas. Mikroorganismu klātbūtne asinīs tiek saukta par bakteriēmiju. Septicēmija ir klīnisks apzīmējums, ko lieto, lai raksturotu bakteriēmiju ar smagas infekcijas klīnisko manifestāciju (drudzi, hipotensiju, toksēmiju u. c.). Pirms antibakteriālās terapijas sākšanas asins uzsējums veicams jebkuram pacientam, ja ārstam ir aizdomas par sepsi.

Bakteriēmijas cēloņi.

  1. Dažādas lokalizācijas infekcijas – meningīti, pneimonija, pielonefrīti, osteomielīti, artrīti, peritonīti, holecistīti, enterokolīti u. c. – bieži ir saistītas ar pārejošu bakteriēmiju.
  2. Bakteriēmija ir dažu infekciju – brucelozes, leptospirozes, tīfveida drudža – pazīme.
  3. Bakteriēmiju var izraisīt mikroorganismu nokļūšana asinsritē ar kontaminētiem medicīniskiem instrumentiem (katetriem u. c.).
  4. Pārejoša bakteriēmija var būt no ķirurģiskām manipulācijām.
  5. Ilgstoša bakteriēmija var būt endovaskulāru infekciju – endokardītu, tromboflebītu – pazīme.
  6. Bakteriēmija var attīstīties intravenozu medikamentu lietotājiem.

Biežākie bakteriēmijas vai fungēmijas ierosinātāji

Gramnegatīvi organismi Grampozitīvi organismi
Escherichia coli Staphylococcus aureus
Klebsiella spp S. epidermidis
Enterobacter spp E. faecalis
Proteus spp Streptococcus pneumoniae
Salmonella spp S. pyogenes
Pseudomonas aeruginosa S. agalactiae
Neisseria meningitidis Listeria monocytogenes
Haemophilus influenzae Clostridium perfringens
Bacteroides fragilis Peptococcus spp
Brucella spp Peptostreptococcus spp
Pseudomonas pseudomallei Candida albicans un citas raugveida sēnes

2. Izdalīto mikroorganismu antibiotiku jutības noteikšana

Šo metodi izmanto, lai izvēlētos piemērotu antibakteriālu terapiju. Izdalīto mikroorganismu antibiotiku jutības noteikšana ir svarīga, ja

  • 48–72 stundu laikā pēc antibakteriālās terapijas sākšanas nav novērojama klīniska uzlabošanās;
  • ir hroniska infekcija, kad iespējama mikroorganismu rezistences izveidošanās pret dažādām antibiotikām;
  • ir klīniski smaga infekcija (sepse, pneimonija, meningīts u. c.).

3. Urīna uzsējums uz mikrofloru

Veselam cilvēkam urīnpūslis ir sterils, tādēļ ar katetru ņemtā urīna paraugā normā mikroorganismu nav. Brīvi ņemtā urīna paraugā ir iespējams urīnceļos sastopamās mikrofloras piejaukums, un normā mikroorganismi var būt līdz ≤ 104 kvv/ml. Pacientiem ar klīniski nozīmīgu bakteriūriju baktēriju skaits urīnā ir ≥ 105 kvv/ml. Bakteriūriju var novērot, kad ir uroģenitālā trakta augšējās daļas (nieru) un/vai urīnceļu infekcija. Urīnceļu infekcijas var būt asimptomātiskas, akūtas un hroniskas, tādēļ urīna uzsējuma rezultātu izvērtēšana ir atkarīga no simptomu izteiktības un pacienta dzimuma.

Vīriešiem urīnceļu infekcija ir iespējama, ja baktēriju skaits urīnā ir ≥ 104 kvv/ml – pat bez klīniskām izpausmēm. Sievietēm pat neliels baktēriju skaits urīnā (103–104 kvv/ml) ar izteiktām urīnceļu infekcijas pazīmēm vērtējams kā pozitīvs rezultāts.

Vairāk nekā 80 % nekomplicētu urīnceļu infekciju ierosinātājs ir zarnu trakta normālā mikroflorā sastopamā Escherichia coli. Citi biežāk sastopamie gramnegatīvie mikroorganismi pieder pie Klebsiella, Enterobacter, Proteus un Pseudomonas ģints. Pseudomonas un Proteus ģints baktērijas var biežāk sastapt cilvēkiem ar anatomiskām abnormalitātēm. No grampozitīvajiem mikroorganismiem biežāk sastopamie ir Enterococcus un Staphylococcus ģints mikroorganismi. Sievietēm klīniski nozīmīgas ir Staphylococcus saprophyticus izraisītās infekcijas. Anaerobie mikroorganismi reti ir urīnceļu infekciju ierosinātāji. No sēnēm biežāk sastopamās ir Candida ģints sēnes. Normā sēnes urīnā nav sastopamas, bet var parādīties pēc ārstēšanās ar antimikrobiālajiem preparātiem, un atradne, lai kāds būtu to skaits, ir uzskatāma par klīniski nozīmīgu, un antibakteriālā terapija ir jāpārtrauc.

Arī adenovīrusi (biežāk – 11. tips) var būt hemorāģiska cistīta iemesls jauniem cilvēkiem.

4. Lumbālpunktāta uzsējums

Normā lumbālpunktāts ir sterils. Muguras smadzeņu dobuma šķidruma (lumbālpunktāta) uzsējums tiek izmantots bakteriālās un fungālās etioloģijas meningītu diagnostikā.

Bakteriālu un fungālu meningītu ierosinātāji

Jaundzimušie (līdz 2 mēnešu vecumam) Pārējās vecuma grupas
Escherichia coli Neisseria meningitidis
Citas Enterobacteriaceae ģintis (Salmonella spp, Citrobacter spp) Streptococcus pneumoniae
Listeria monocytogenes H. influenzae
Streptococcus agalactiae Mycobacterium tuberculosis
Listeria monocytogenes
S. aureus
Cryptococcus neoformans

5. Uzsējums uz difteriju

Difterija ir akūta infekcijas slimība, kurai raksturīgs iekaisums un plēvaini aplikumi uz augšējo elpošanas ceļu gļotādām, kā arī smaga, vispārēja organisma intoksikācija.

Difterijas ierosinātājs ir Corynebacterium diphtheriae toksigēnie celmi, retāk – citas Corynebacterium ģints baktērijas. Galvenais C. diphtheriae virulences faktors ir spēcīgs eksotoksīns.
Corynebacterium diphtheriae ir nūjiņveida baktērija, kas ir izturīga ārējā vidē, labi pacieš izžūšanu, aukstumu, ilgstoši var saglabāties uz priekšmetiem, ko lietojuši slimnieki vai baktēriju nēsātāji.
Difterijas infekcijas avots ir slimais cilvēks vai baktēriju nēsātājs, un organismā tā visbiežāk iekļūst pa augšējiem elpošanas ceļiem. Difterijas inkubācijas periods ir 2–4 dienas.

6. Iztriepju izmeklēšana uz MRSA nēsāšanu

Meticilīnrezistentais (MR) S. aureus var izraisīt dažādu orgānu un audu strutainu infekciju, kas nepadodas ārstēšanai ar beta laktāma grupas antibiotikām. MR S. aureus ārstēšanā jālieto vankomicīns vai īslaicīgi klindamicīns, ja pret to nav izveidojusies rezistence. Klīniski MR un MS S. aureus infekcijas nevar citādi diferencēt kā vien mikrobioloģiskā izmeklēšanā. MR S. aureus infekcijas avots ir slimais cilvēks, ar MR S. aureus kolonizēts cilvēks vai baktēriju nēsātājs.

Izmeklējamais materiāls MR S. aureus nēsātājiem ir iztriepe no deguna, padusēm, anālās atveres. MR S. aureus nēsātājs ir jāsanē, lai cik liels būtu izdalīto mikroorganismu skaits.

7. Fēču uzsējums

Fēču mikrobioloģiska izmeklēšana ir svarīga, lai slimniekiem un nēsātājiem identificētu gastrointestinālu slimību ierosinātājus – mikroorganismus. Fēču uzsējums ir indicēts visiem vidēji un smagi slimiem pacientiem ar invazīvu caureju. Dažu patogēnu mikroorganismu atradne pacientiem ar akūtu diareju (piemēram, Salmonella, Shigella, Campylobacter, Yersinia un Vibrio) liecina par bakteriālu infekciju.

No fēcēm izdalītie patogēnie mikroorganismi var norādīt uz šādām slimībām:

  • Shigella – šigeloze, bakteriāla dizentērija;
  • Salmonella – gastroenterīti, tīfa drudzis, netīfa salmonelloze, paratīfa drudzis;
  • Campylobacter jejuni – gastroenterīti;
  • Vibrio cholerae – holēra;
  • Vibrio parahaemolyticus – saindēšanās ar uzturu, it sevišķi ar jūras toksīnu producējošu Clostridium;
  • Yersinia enterocolitica – gastroenterīti, enterokolīti, mezentēriski adenīti, ileīti;
  • enterotoksiska Esherichia coli – gastroenterīti;
  • Staphylococcus aureus – saindēšanās ar uzturu;
  • Bacillus cereus – saindēšanās ar uzturu, akūti gastroenterīti;
  • Clostridium botulinum – saindēšanās ar uzturu un botulisms;
  • Aeromonas hydrophila – gastroenterīti, kas izraisa diareju, sevišķi bērniem.

Bakteriālo diareju klīniskās pazīmes

Patogēns Inkubācijas periods Ilgums Diareja Vemšana Abdomināli krampji Drudzis
Salmonella 6 st.–2 dienas 48 st.–7 dienas ++ + _ +
Campylobacter 2–11 dienas 3 dienas–3 nedēļas +++ _ ++ ++
Shigella 1–4 dienas 2–3 dienas ++/+++ _ + +
Vibrio cholerae 2–3 dienas līdz 7 dienām ++++ + _ _
Vibrio parahaemolyticus 8 st.–2 dienas 3 dienas +/++ + + +
Clostridium perfringers 8 st.–1 diena 12 st.–1 diena ++ _ ++ _
Bacillus cereus

  • diarrheal
  • emetic
8 st.–12 st.
15 min.–4 st.
12 st.–1 diena
12 st.–2 dienas
++
+
_
++
++ _
Yersinia enterocolitica 4–7 dienas 1–2 nedēļas ++ _ ++ +

Izmeklējamais materiāls pacientiem ar dažādas etioloģijas diareju var būt natīvās fēces vai rektāla iztriepe.

7.1. Fēču uzsējums uz patogēnām enterobaktērijām

Enterobacteriaceae dzimtas patogēnie mikroorganismi ir Salmonella un Shigella ģints baktērijas un enteropatogēnie E. coli celmi, kuru klīniskā izpausme ir akūta saslimšana.

Fēču mikrobioloģisko izmeklēšana uz patogēnām enterobaktērijām tiek izmanota, lai noteiktu diarejas cēloni vai identificētu patogēno baktēriju nēsāšanu.

7.1.1. Salmonella

Salmoneloze ir akūta zarnu infekcijas slimība, ko izraisa Enterobacteriaceae dzimtas Salmonella ģints baktērijas. Salmonella ir viens no biežākiem bakteriālās diarejas iemesliem. Infekcijas avots ir mājdzīvnieki, putni un cilvēki ar jebkurām infekcijas izpausmēm. Vairumam slimnieku slimība norisinās gastrointestinālā formā, kas atgādina saindēšanos ar pārtiku, un galvenie ir dehidratācijas simptomi. To var izraisīt S. enteritidis, S. typhimurium, S. choleraesuis. Minimālā infekciozā deva ir 105–106 šūnas. Visbiežākie salmonelozes ierosinātāji ir Salmonella enteretidis un Salmonella typhimurium.

7.1.2. Shigella

Šigeloze ir akūta bakteriāla zarnu infekcijas slimība, ko izraisa Shigella ģints baktērijas. Slimības smagums ir atkarīgs no Shigella sugas. Ir četras Shigella sugas: S. dysenteriae, S. flexneri, S. boydii, S. sonnei. Latvijā izplatītas ir divas sugas: S. flexneri un S. sonnei.

Shigella ģints baktērijas labi izdzīvo zemā temperatūrā un mitrā vidē. Produkta sasaldēšana uz baktērijām iznīcinoši neiedarbojas.

Shigella sonnei izraisīta zarnu infekcija ir vieglas pakāpes, Shigella flexneri un Shigella boydii izraisīta zarnu infekcija – vidējas pakāpes, bet Shigella dysenteriae izraisīta zarnu infekcija – smagas pakāpes.

Vienīgais nozīmīgais infekcijas avots ir cilvēks – slims cilvēks, persona, kas jau sākusi atveseļoties, vai klīniski vesels baktērijas nēsātājs, kas slimības izraisītāju no organisma izdala ar fekālijām.

7.1.3. E. Coli

Vairums Escherichia coli baktēriju cilvēkiem neizraisa slimību un ir nozīmīgas normālas floras sastāvdaļa, bet citas var izraisīt urīnceļu un kuņģa-zarnu trakta infekcijas. Ir identificēti vairāk nekā 700 Escherichia coli (E. coli) serotipu. Atšķirīgi serotipi atšķiras pēc antigēniem:

  • O antigēns – somatiskais, šūnapvalka ārējās virsmas lipopolisaharīdi;
  • K antigēns – kapsulu polisaharīdi;
  • H antigēns – viciņu olbaltumvielas.

Patogēnie E. coli celmi ir

  • enteropatogēnie (EPEC): izraisa gastroenterītu, bērniem – diareju. Enteropatogēnie E. coli noārda tievo zarnu bārkstiņas;
  • enterotoksigēnie (ETEC): “ceļotāju” diareja, gastroenterīts. Kolonizē tievās zarnas gļotādu;
  • enteroinvazīvie (EIEC): klīniskā aina ir līdzīga dizentērijai. Vairojas tievās zarnas gļotādā. Infekciozā deva ir 10 šūnas;
  • enterohemorāģiskie (EHEC): hemorāģisks kolīts, hemorāģiskās urēmijas sindroms. Pieder serotips E. coli O157;
  • enteroagregatīvie (AEEC): klīniskās izpausmes līdzīgas enterohemorāģiskajiem E. coli. Kolonizē resno zarnu.

7.2. Fēču uzsējums uz Yersinia ģints mikroorganismiem

Jersinoze ir infekcijas slimība, ko izraisa Yersinia ģints baktērijas, galvenokārt Yersinia enterocolitica. Klīniskie simptomi ir atkarīgi no vecuma grupas. Vispārēji simptomi bērniem ir abdominālas sāpes un diareja. Simptomi parasti attīstās 4–7 dienas pēc inficēšanās un ilgst 1–3 nedēļas. Pusaudžiem un pieaugušiem klīniskajā ainā dominē abdominālas sāpes labajā pusē un drudzis, tāpēc tā var imitēt apendicītu.

Enterokolīts rodas 70 % pacientu un var ilgt 1–3 nedēļas. Pacientiem ar HLA B27 10–30 % gadījumu var novērot reaktīvu artrītu un/vai erythema nodosum, kas attīstās pēc zarnu infekcijas dažu dienu vai pat mēneša laikā.

Seroloģiska reakcija uz antivielām pret Yersinia ģints mikroorganismiem.

Tiek noteiktas kopējās antivielas asins serumā pret Yersinia enterocolytica un Yersinia pseudotuberculosis ar aglutinācijas reakciju.

7.3. Fēču uzsējums uz Campylobacter ģints mikroorganismiem

Campylobacter ģints mikroorganismu kulturālās prasības atšķiras no enterobaktērijām, tāpēc tās neaug uz barotnēm, kur aug Shigella un Salmonella. Kampilobakterioze ir infekcijas slimība, ko izraisa Campylobacter ģints mikroorganismi. Klīniskās izpausmes ir līdzīgas citiem gastrointestinālo slimību ierosinātājiem – diareja, abdominālas sāpes, krampji, drudzis. Visbiežākais ierosinātājs ir Campylobacter jejuni.

Campylobacter jejuni iet bojā + 25 °C temperatūrā, bet + 4 °C temperatūrā var izdzīvot vairākas nedēļas. To rezervuārs ir dzīvnieki, putni, bet produktos tie nevairojas. Campylobacter jejuni spēj izkļūt cauri zarnu epitēlijam un vairoties limfmezglos, spēj izraisīt arī meningītu un urīnceļu infekcijas.

7.4. Uzsējums uz stafilokoku

Stafilokoku ar uzturlīdzekļiem ierosinātā intoksikācija ir akūta slimība, ko ierosina stafilokoku enterotoksīnu saturoša ēdiena lietošana. Tai raksturīgi kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, klīniski tā izpaužas ar sāpēm vēderā un vemšanu, kas daudzos gadījumos saistās ar caureju un drudzi. Slimības ierosinātājs ir enterotoksīnu producējoši S. aureus mikroorganismu celmi. Pārtikas produktos (biežāk – saldo konditorejas izstrādājumu krēmos) mikroorganismi nonāk no to ražošanā iesaistītā personāla (cilvēkiem ar strutainiem bojājumiem (panarīcijiem, furunkuliem) atklātajās ādas daļās, galvenokārt uz rokām, kā arī augšējos elpošanas ceļos).

7.5. Fēču izmeklēšana uz Cl. difficile ar ekspresmetodi

Cl. difficile ir anaerobie mikroorganismi, kas 1–2 % cilvēku normā sastopami zarnu trakta mikroflorā. Plaša spektra cefalosporīnu, pretvēža preparātu, antacidā terapija var izraisīt Cl. difficile etioloģijas kolītu, kas klīniski izpaužas ar sāpēm vēderā, caureju, paaugstinātu temperatūru, asins piejaukumu fēcēs, pastiprinātu leikocitozi. Šos mikroorganismus biežāk var sastapt hospitalizētiem pacientiem ar novājinātu imūnsistēmu. Galvenais diarejas ierosinātājs ir Cl. difficile producētais toksīns A, ko fēcēs var noteikt ar ekspresmetodi.

7.6. Izmeklējums uz disbakteriozi

Jau dažās dienās pēc bērna dzimšanas viņa gremošanas traktā iedzīvojas mikroorganismi. Tie ir vai nu laktobaktērijas un bifidobaktērijas (ja bērnu baro ar krūti), vai enterobaktērijas (ja viņš tiek barots ar piena maisījumu). Bērnam sasniedzot gada vecumu, mikroorganismu sastāvs kļūst līdzīgs pieauguša cilvēka gremošanas trakta mikroflorai. Šo mikrofloru sauc par normālu zarnu mikrofloru.

99,9 % zarnu mikrofloras sastāv no anaerobiem mikroorganismiem. E. coli un citi gramaerobi mikroorganismi ir nelielā daudzumā. Zarnu baktēriju izvietojumu palīdz uzturēt kuņģa skābe, zarnu peristaltika, žults un aizkuņģa dziedzera sulas izdalīšanās u. tml. Ja rodas zarnu baktēriju proliferācijas sindroms jeb enterālā disbioze, disbakterioze, šis baktēriju līdzsvars izjūk, veidojas labvēlīgi apstākļi tā vai cita baktēriju celma proliferācijai un kolonizācijai. Disbakterioze var būt viens no imūnsistēmas vājuma rādītājiem – zarnu imūnsistēma nespēj saglabāt līdzsvaru starp mikroorganismiem. Īslaicīgi disbakterioze var attīstīties pēc operācijām vēdera dobumā, un tā pāriet, atjaunojoties zarnu peristaltikai. Taču pēc operācijas zarnu stenoze vai saaugumi var būt pastāvīgas zarnu disbakteriozes attīstīšanās iemesls. Disbakteriozes attīstību veicina arī hroniskas kuņģa un zarnu trakta slimības. Ja cilvēkam ir imūndeficīts, zarnās savairojas citi mikrobi.
Zarnu baktēriju proliferācijas sindroma veicinātājfaktori ir nesabalansēts uzturs, antibakteriāla terapija, stāze zarnās, Krona slimība, zarnu motorikas traucējumi, smags infekciozs enterīts, glutēnsensitīva enteropātija, hipoacīds un anacīds gastrīts.

Disbakteriozes simptomi attīstās tikai apmēram trešdaļai slimnieku. Parasti viņi sūdzas par hronisku caureju, novājēšanu, dažkārt – par griezīgām sāpēm vēderā un vēdera uzpūšanos, apetītes pārmaiņām. Bīstamākie šie simptomi ir maziem bērniem, jo disbakteriozes dēļ var samazināties ķermeņa masa vai pat rasties augšanas traucējumi.

Izmeklējamais materiāls pacientiem ar disbakteriozi ir natīvās fēces daudzumā līdz 1 graman.

Ja disbakterioze ir neliela, ir raksturīgas nelielas izmaiņas E. coli un citu nosacīti patogēno mikroorganismu sastāvā. Bifidobaktēriju un laktoflora nav mainīta, vai ir neliels tās samazinājums. Klīniskās ainas nav vai tā ir vāji izteikta.

Ja disbakterioze ir izteikta, ir ievērojams bifidobaktēriju un laktobaktēriju samazinājums vai tās nevar noteikt, turklāt krasi mainās E. coli daudzums. Mainās anaerobās un aerobās mikrofloras attiecība, tā radot apstākļus nosacīti patogēno mikroorganismu aktivācijai. Pacientam ir izteikta disbakteriozes klīniskā aina.

8. Krēpu uzsējums

Krēpu uzsējumu izmanto bronhītu, tuberkulozes, plaušu abscesu, pneimoniju un citu plaušu apakšējo elpošanas ceļu infekciju ierosinātāju diagnostikā. Biežāk sastopamie mikroorganismi, ko var izdalīt krēpu uzsējumā pacientiem ar apakšējo elpošanas ceļu patoloģijām ir

  • Streptococcus pneumoniae;
  • Hemophilus influenzae;
  • Branchamella (Moraxella catarrhalis);
  • Klebsiella pneumoniae;
  • citas Enterobacteriaceae;
  • Staphylococcus aureus;
  • Mycobacterium tuberculosis;
  • Pseudomonas aeruginosa.

Galvenie pneimoniju ierosinātāji ir Str. Pneumoniae, H. influenzae un Branchamella. Atipisko pneimoniju ierosinātāji var būt legionellas, mikoplazmas (M. pneumoniae) un hlamīdijas (H. pneumoniae).

Normā florā ir sastopami alfa hemolītiskie streptokoki, Neisseria, difteroīdi.

9. Ginekoloģisko iztriepju uzsējums

Maksts mikroflora un tās sastāvs ir mainīgs un atkarīgs no sievietes hormonālā stāvokļa. Dzimumnobriedušām sievietēm maksts epitēlijšūnas atkarībā no estrogēnu daudzuma organismā sekretē ogļhidrātus, ko laktobaciļi pārvērš pienskābē, kura rada zemu pH un iznīcina citus mikroorganismus. Pēc menopauzes iestāšanās, kā arī pirms pubertātes sievietes organismā ir maz estrogēnu, pH ir neitrāls, tāpēc makstī var savairoties streptokoki un gramnegatīvi mikroorganismi.

Biežāk sastopamie sieviešu dzimumceļu infekciju ierosinātāji var būt E. coli, Klebsiella spp; seksuāli transmisīvo slimību ierosinātāji var būt N. gonorrhoae, Chlamydia trachomatis u. c. Bieži sieviešu dzimumceļu un iegurņa slimības ierosina anaerobie mikroorganismi Peptostreptococcus, Prevotella, Porphyromonas, Clostridia, Actinomyces un Eubacterium nodatum.

10. Brūču uzsējums

Normā tīrā brūcē un audu šķidrumos mikroorganismu nav. Ja brūcē vai audos sākas iekaisums vai sastrutojums, brūču uzsējums ir noderīgs, lai noteiktu to izraisītāju. Biežāk sastopamie aerobie mikroorganismi pacientiem ar brūču infekcijām, sastrutojumiem, iekaisumiem ir

  • Staphylococcus aureus;
  • A grupas beta hemolītiskie streptokoki;
  • Escherichia coli un citas Enterobacteriaceaae;
  • D grupas streptokoki;
  • anaerobie mikroorganismi – Clostridium, Proteus, Bacteroides.

11. A grupas streptokoka noteikšana ar ekspresmetodi

Tests ir paredzēts kvalitatīvai A grupas steptokoku antigēna noteikšanai iztriepē no rīkles. A grupas streptokoks ir viens no biežākajiem augšējo elpošanas ceļu slimību ierosinātājiem. Agrīna A grupas streptokoku faringīta diagnostika un ārstēšana atvieglina slimības norisi, kā arī samazina iespējamo komplikāciju (reimatiskā drudža, glomerulonefrīta) varbūtību. Parasti, t. i., bakterioloģiski, A grupas streptokoku izolācija un identifikācija aizņem 24–48 stundas un ilgāk. Testā iztriepē no rīkles 5 minūšu laikā tiek noteikti gan dzīvi, gan nedzīvi mikroorganismi.

12. Uzsējums uz hemolītiskiem streptokokiem

Iztriepi ņem no rīkles gala. Uzsējumu izmanto, lai noteiktu A Lensfilda grupas beta hemolītisko streptokoku (Streptococcus pyogenes), kā arī tā jutību pret antibiotikām, jo tas ļauj sākt adekvātu faringīta ārstēšanu, lai izvairītos no turpmākām komplikācijām, piemēram, glomerulonefrīta un reimatiskās sirds slimības.

arrow_upward