Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Celiakija un tās diagnostika

Celiakija (glutēnsensitīva enteropātija) ir slimība, kad pacientam ir malabsorbcija un malnutrīcija; raksturīgs tievo zarnu gļotādas bojājums. Ja uzturā vairs netiek lietota graudu barība, sākas pārliecinoša uzlabošanās.

Celiakija ir hroniska slimība, kas skar gan bērnus, gan pieaugušos ar ģenētisku predispozīciju. To izraisa glutēnu saturošas barības uzņemšana. Gliadīns – antigēns un toksisks komponents celiakijas pacientiem – ir alkoholā šķīstoša glutēna sastāvdaļa. Tā uzņemšana rada tievās zarnas bojājumus, līdz ar to pacientam var parādīties tādi simptomi kā diareja, vemšana, slikta apetīte, lēna augšana, nogurums. Ja slimība netiek ārstēta, palielinās zarnu limfomas risks. Turklāt, ilgstoši neārstēta, celiakija, pat ja tā klīniski neizpaužas, rada predispozīciju pret citām autoimūnām saslimšanām.

Celiakijas diagnostikā izmanto seroloģiskos testus, ģenētisko testu un biopsiju. Visi celiakijas seroloģiskie testi normalizējas pielietojot bezglutēna diētu. Lai šiem testiem būtu diagnostiska nozīme, uzturā jālieto glutēnu saturoši produkti.

1. Antigliadīna antivielas

Antigliadīna antivielas pirmo reizi tika noteiktas 1958. gadā, lai gan medicīnas literatūrā tās nav minētas līdz pat 1990. gadam. Antigliadīna antivielas ir antivielas pret gliadīnu, kas ir olbaltumvielas – glutēna – sastāvdaļa. Glutēns ir galvenā olbaltumviela kviešos, rudzos, miežos un auzās. Antigliadīna antivielas sastāv galvenokārt no IgA un IgG klasēm. Antigliadīna IgE un IgM antivielām to mazā specifiskuma dēļ nav nekādas papildu diagnostikas vērtības bērniem. Antigliadīna IgA klases antivielas ir vairāk specifiskas celiakijai; tās salīdzinājumā ar IgG antivielām reti ir sastopamas cilvēkiem ar citām patoloģijām, kurām ir intestināli simptomi, bet IgA antivielas nav tik jutīgas kā IgG antivielas.

Antigliadīna antivielu daudzums atspoguļo glutēna uzņemšanu. Pēc glutēnbrīvas diētas sākšanas pacientiem ar aizdomām par celiakiju notiek tūlītēja antigliadīna IgA samazināšanās, un pēc 2–6 mēnešu ilgas diētas IgA atgriežas normas robežās. Pēc glutēnbrīvas diētas sākšanas antigliadīna IgG var palikt paaugstinātas ilgu laiku, pat ilgāk par gadu. Ja pacients uzturā atkal sāk lietot glutēnu, tad antigliadīna antivielu visaugstākais pacēlums var parādīties laikā no četrām nedēļām līdz trim mēnešiem.

2. Transglutamināzes av IgA

Celiakijai ir raksturīgas autoantivielas pret gludo muskuļšķiedru endomīziju, tādēļ diagnostikā tiek izmantota endomīzija antivielu IgA noteikšana.

1997. gadā tika pierādīts, ka audu transglutamināze, ko šūnas izdala iekaisuma laikā, ir galvenais endomīzija mērķa antigēns. Pašreiz transglutamināzes antivielu IgA noteikšana aizvien vairāk aizvieto endomīzija antivielu IgA noteikšanu. Tā kā testā tiek noteiktas IgA antivielas, tad ir iespējami viltus negatīvi rezultāti pacientiem ar IgA deficītu.

3. Anti- deamididētie gliadīna peptīdi ( DGP) IgA, IgG

Pēc reabsorbcijas gliadīns transglutamināzes ietekmē deamidējas. Gliadīna fragmenti ( deamidētie gliadīna peptīdi- DGP) piesaistās pie antigēna prezentējošo šūnu HLA molekulām, kur tos atpazīst ar atbilstošu T- helperu šūnu palīdzību ar HLA-DQ2 un HLA-DQ8 molekulu receptoriem. Kā rezultātā ir plaša imūna atbilde, kas izraisa antivielu veidošanos pret DGP, papildus antivielām pret transglutamināzi.

Tā kā iespējams ir IgA deficīts, tad vēlams iekļaut izmeklēšanā gan IgA, gan IgG DGP antivielas.

4. Celiakijas ģenētiskais tests

Ar testa palīdzību iegūst informāciju par HLA DQ2 un DQ8 gēnu variantiem, kas liecina par paaugstinātu risku saslimt ar celiakiju.

Kopējā populācijā 30% var būt pozitīvi HLA DQ2/DQ8 genotipēšanas rezultāti, kas norāda uz predispozīciju, bet neapstiprina celiakiju. Ja HLA DQ2/DQ8 genotipēšanas rezultāti ir negatīvi, celiakijas diagnoze tiek izslēgta.

arrow_upward