Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Dzimumhormoni

Prolaktīns, FSH un LH pieder pie dzimumhormonus regulējošiem hormoniem, kas tiek sintezēti hipofīzes priekšējās daivas šūnās.

Paši dzimumhormoni tiek iedalīti trīs funkcionāli atšķirīgās grupās – estrogēnos, gestagēnos un androgēnos.

Estrogēni piedalās sekundāro dzimumpazīmju attīstībā sievietēm. Vissvarīgākie estrogēni ir estradiols, estrons, estriols.

No gestagēniem vissvarīgākais ir progesterons. Tas veidojas dzeltenajā ķermenī un grūtniecības laikā placentā.

Nozīmīgākie androgēni ir testosterons, androstendions un dehidroepiandrosterona sulfāts.

1. Prolaktīns (PRL)

Cilvēka prolaktīns ir hormons, kas sastāv no vienas polipeptīda ķēdes, ar molekulāro masu 23 000 Da. Prolaktīna struktūra ir līdzīga augšanas hormonam un placentālam laktogēnam, un tā var pastāvēt dažādu molekulāro formu veidā. Plazmā prolaktīna pussabrukšanas periods ir 15–20 minūtes. Prolaktīnu izstrādā hipofīzes priekšējās daivas eozinofilās šūnas. Tā izdalīšanu galvenokārt regulē hipotalāms ar inhibējošu dopamīna vai tam līdzīgu vielu (adrenalīna, noradrenalīna) ietekmi. Prolaktīna ražošanu stimulē serotonīns, kas darbojas hipotalāmā neironos, kā arī tireoliberīns, vazopresīns. Galvenā prolaktīna fizioloģiskā funkcija sievietēm ir laktācijas stimulēšana un uzturēšana. Fizioloģiskā prolaktīna funkcija vīriešu organismā nav skaidra. Bet pastāv uzskats, ka prolaktīns ir nepieciešams, lai abu dzimumu pārstāvjiem nodrošinātu normālu reproduktīvo funkciju.

Hiperprolaktinēmija izpaužas kā nepietiekama gonādu funkcija abu dzimumu cilvēkiem.

Sievietēm hiperprolaktinēmija asociējas ar LH pīķa izmaiņām menstruālajā ciklā (ir samazināta LH pulsu amplitūda vai LH sekrēcijai vispār nav pulsējošas dabas). Augsta prolaktīna koncentrācija gonādas dara mazāk jutīgas pret LH stimulāciju. Līdz ar to sievietēm ar nelielu hiperprolaktinēmiju ir luteālā nepietiekamība, bet ar izteiktu hiperprolaktinēmiju – pilnīga olnīcu nejutība pret gonādtrofisko stimulāciju, un tā savukārt izraisa amenoreju.

Vīriešiem ilgstoša hiperprolaktinēmija ir pavājinātu endokrīno un eksokrīno sēklinieku funkciju – samazināta libido, impotences – iemesls.

Klīniskā aspektā hiperprolaktinēmija ir visbiežākā hipofīzes patoloģija. Savukārt hiperprolaktinēmijas biežākais cēlonis ir prolaktīnu producējošās hipofīzes adenomas – mikroadenomas un makroadenomas. Pārējie cēloņi parasti saistāmi ar procesiem, kas samazina vai pārtrauc dopamīna nokļūšanu hipofīzē. Klīniskā aspektā nozīmīgākie ir tie, kas bojā hipofīzes kājiņu, to nospiežot vai pārraujot, kā arī tie, kas traucē hipofīzes apasiņošanu. Hroniska hiperprolaktinēmija agrāk vai vēlāk rada olnīcu disfunkciju sievietēm un hipogonādismu vīriešiem. Abu dzimumu pacientiem ilgstoša hiperprolaktinēmija izraisa neauglību, galaktoreju un kaulu blīvuma samazināšanos.

Indikācijas analīzes nozīmējumam:
sievietēm –

  • oligomenoreja;
  • luteālā nepietiekamība;
  • amenoreja;
  • galaktoreja;
  • hipofīzes audzēji;

vīriešiem –

  • oligospermija;
  • impotence;
  • hipofīzes audzēji.

Paaugstinātas vērtības (hiperprolaktinēmija)

1. Hipofīzes-hipotalāma patoloģijas:

  • prolaktīnu producējoši audzēji;
  • hipofīzes audzēji, kas negatīvi ietekmē dopamīna ražošanu un transportu;
  • hipofīzes kājiņas ievainojums – audzēji, trombozes, asiņošana, kas negatīvi ietekmē dopamīna transportu.

Hipofīzes audzēju iespējamība mazāka ir pacientiem ar nelielu hiperprolaktinēmiju.

2. Citas patoloģijas:

  • primāra hipotireoze – palielināta TRH sekrēcija (tā ne vienmēr ir saistīta ar hiperprolaktinēmiju);
  • urēmija (nieru patoloģija – dopamīna hipotalāma sekrēciju negatīvi ietekmē toksiski komponenti);
  • aknu patoloģija;
  • krūts sasitums, ievainojums, infekcija;
  • noteikti defekti gonādu un adrenokortikālo steroīdu sintēzē – PCOS (policistisku olnīcu sindroms), adrenālās 21-hidroksilāzes deficīts, Kušinga slimība. Šīs patoloģijas ne vienmēr ir saistītas ar hiperprolaktinēmiju, 70 % PCOS gadījumu prolaktīna koncentrācija ir normāla;
  • ektopiska prolaktīna produkcija (novērojama reti).

Pirms sākt izmeklējumus, lai atrastu iespējamo hipofīzes-hipotalāma sistēmas patoloģiju, hiperprolaktinēmijas cēloņi jāizslēdz no citu patoloģiju grupas. Nozīmīgs ir arī medikamentu lietošanas pārskats.

Tā kā perifērā prolaktīna līmenis ir ļoti dažāds, tad paraugu analīzes, ja ārstam ir aizdomas par hiperprolaktinēmiju, jāveic atkārtoti.

Fizioloģiska hiperprolaktinēmija tiek novērota grūtniecības, laktācijas laikā. Hiperprolaktinēmiju izraisa arī dažādi medicīniski preparāti: fenotiazīni, tricikliskie antidepresanti, meprobamāts, haloperidols, alfa-metildopa, rezerpīns, amfetamīni, augstas estrogēnu devas, kontraceptīvi.

16 % pacientu ar idiopātisku hiperprolaktinēmiju tiek atrastas autoantivielas pret prolaktīnu. Pacientiem ar prolaktīna autoantivielām parasti nav citu klīnisku hiperprolaktinēmijas simptomu, piemēram, amenoreja vai galaktorejas, kaut arī ir paaugstināta seruma prolaktīna koncentrācija.

Pazeminātas vērtības

  • Nav klīniski diagnostiskas nozīmes.

2. Luteinizētājhormons (LH)

Luteinizētājhormons (LH) ir glikoproteīns ar molekulāro masu aptuveni 28 000 Da. Hormons sastāv no divām nekovalenti saistītām subvienībām – alfa ķēdes un beta ķēdes. LH alfa ķēdes struktūra ir identiska FSH alfa ķēdes struktūrai. Lai gan bioloģisko aktivitāti nosaka tikai beta ķēde, kas ir atšķirīga LH un FSH, bioloģiskā aktivitāte, raksturīga katram hormonam, piemīt tikai veselai glikoproteīna molekulai. LH asinīs atrodas kā brīva molekula, un nav pazīstams neviens šim hormonam saistošs proteīns. Hormonu izstrādā hipofīzes priekšējās daivas bazofilās šūnas, atbildot uz hipotalāma gonadotropā atbrīvotājhormona (Gn-RH) sekrēciju. Tā kā Gn-RH izdalīšanās noris pulsveidīgi, tad arī hormona LH sekrēcija ir izteikti pulsveidīga.

Galvenā LH funkcija ir stimulēt sēklinieku un olnīcu steroīdo hormonu sintēzi. LH stimulē testosterona sintēzi sēklinieka Leidiga šūnās vīriešiem. Sievietēm LH, kā arī FSH ietekmē folikulu augšanu un nobriešanu. LH stimulē ovulāciju un dzeltenā ķermeņa veidošanos.

LH ir jānosaka, ja ir aizdomas par sekundāru gonādu nepietiekamību, policistisku olnīcu sindromu un aizkavējušos pubertātes attīstību.

Paaugstinātas vērtības

  1. Hipofīzes disfunkcija.
  2. Primāra gonādu hipofunkcija.
  3. Šteina-Leventāla sindroms – pacientiem ar olnīcu polikistozi var būt nedaudz paaugstinātas LH vērtības un normālas FSH vērtības.

Pazeminātas vērtības

  1. Hipofīzes vai hipotalāma traucējumi.
  2. Vīriešiem – gonādu atrofija pēc sēklinieku iekaisuma.

3. Folikultropais hormons (FSH)

Folikultropais hormons (FSH) ir glikoproteīns ar molekulāro masu aptuveni 28 000. Hormons sastāv no divām nekovalenti saistītām subvienībām – alfa ķēdes un beta ķēdes. Bioloģiskā aktivitāte, kas raksturīga hormonam, piemīt tikai veselai glikoproteīna molekulai. FSH asinīs atrodas kā brīva molekula, un nav pazīstams neviens šim hormonam saistošs proteīns. Kā FSH, tā arī LH hormonus izstrādā hipofīzes priekšējās daivas bazofilās šūnas, atbildot uz hipotalāma gonadotropā atbrīvotājhormona (Gn-RH) sekrēciju. Tā kā Gn-RH izdalīšanās noris pulsveidīgi, tad arī hormonu LH un FSH sekrēcija ir pulsveidīga, stiprāk izteikta LH.

Sievietēm FSH un LH ietekmē folikulu augšanu un nobriešanu. FSH veicina estrogēno hormonu sintēzi.

FSH tests tiek izmantots sievietēm:

  • lai noteiktu priekšlaicīgu menopauzi (līdz 40 g. v.);
  • ja bijusi ovariektomija (līdz 45 g. v.);
  • ja menstruācijas ir regulāras, neizmainītas, bet ir karstuma viļņi.

Vīriešiem FSH veicina sēklinieku palielināšanos un sēklas kanāliņu augšanu, sekmē spermatoģenēzi.

FSH jānosaka vīriešiem un sievietēm, ja ir aizdomas par primāru gonādu nepietiekamību.

Vīriešiem FSH ir jānosaka, ja ir aizdomas par gonādu nepietiekamību pacientiem ar azospermiju vai izteiktu oligospermiju. Tādā gadījumā paaugstināta FSH koncentrācija liecina par primāru sēklinieku nepietiekamību. Ja ir aizdomas par sekundāru sēklinieku nepietiekamību (normālas-zemas FSH vērtības), jānosaka LH un testosterons. Zemas testosterona vērtības un zemas-normālas LH vērtības liecina par sekundāru hipogonādismu.

Paaugstinātas vērtības

  1. Hipofīzes gonadotropīnsekretējoši audzēji.
  2. Hipofīzes hiperfunkcija.
  3. Primārs hipogonādisms.
  4. Stāvoklis pēc citostatiķu terapijas.
  5. Ektopiska gonadotropīna hormona analogu izdalīšanās.
  6. Menopauze (FSH > 30 IV/L).

Pazeminātas vērtības

  1. Terapija ar ārstniecības preparātiem.
  2. Hipotalāma un hipofīzes bojājumi traumu vai audzēju dēļ.
  3. Sekundārs hipogonādisms.
  4. Sekundāra olnīcu nepietiekamība.
  5. Neirozes anoreksija.

4. Estradiols

Estradiols ir fizioloģiski aktīvākais estrogēns. Estradiols ir steroīdais hormons, kas cirkulē asinīs, saistīts ar olbaltumvielām. Steroīdo estrogēnu grupā ietilpst arī estrons un estriols. Estrogēnus sekretē galvenokārt olnīcu folikuli, arī virsnieres, dzeltenais ķermenis, placenta, vīriešiem – sēklinieki.

Estrogēni menstruālā cikla laikā atkarībā no tā fāzes tiek sekretēti dažādā daudzumā. Hipotalāma-hipofīzes atgriezeniskās saites kontroles princips tiek realizēts ar asinīs esošo estrogēnu un progesterona daudzumu. Tas ir ovulācijas un menstruāciju cikliskā fenomena pamatā. Sievietēm dzemdētāju vecumā gandrīz viss estradiols sintezējas olnīcās, bet grūtniecības laikā to sintezē arī placenta. Sievietēm dzemdētāju vecumā estradiola līmenis asinīs ir tiešs folikulārās aktivitātes indikators. Vīriešiem estradiolu sintezē sēklinieki (20 %), bet pārējais estradiols veidojas perifēros audos no testosterona (60 %) un estrona (20 %).

Estradiola līmeņa noteikšanai ir nozīme, arī lai noteiktu meiteņu pāragru vai aizkavējušos pubertāti, kā arī diagnosticētu ginekomastiju vīriešiem. Galvenā estradiola nozīme ir amenorejas diferenciāldiagnostikā un ovulācijas indukcijas monitorēšanā. Estradiola noteikšanu izmanto, lai novērtētu olnīcu funkcijas, diagnosticētu menstruālā cikla traucējumus (ļoti stipras vai vājas menstruācijas vai to pilnīga izzušana), audzējus, kas sekretē estrogēnus, kontrolētu neauglības ārstēšanu un izmeklētu pacientus ar osteoporozi.

Estrogēnu lietošana menopauzē un citas etioloģijas estrogēnu deficīta gadījumā novērš osteoporozes attīstību. Estrogēnu deficīta izraisītās osteoporozes pamatā ir šo hormonu tiešā iedarbība uz osteoblastu un osteoklastu estrogēnu receptoriem un kalcija uzsūkšanās samazināšanos zarnās.

Paaugstinātas vērtības

  1. Ginekomastija.
  2. Dzemdes asiņošana menopauzes laikā.
  3. Estrogēnproducējoši audzēji.
  4. Aknu ciroze.
  5. Medikamenti (gonadotropīni, klomifēns, tamoksifēns).

Pazeminātas vērtības

  1. Tērnera sindroms.
  2. Primāra virsnieru nepietiekamība.
  3. Primārs un sekundārs hipogonādisms.
  4. Anovulators cikls.
  5. Dzeltenā ķermeņa nepietiekamība.
  6. Medikamenti (estrogēni).
  7. Menopauze (< 50 pg/ml).

5. Progesterons (Pg)

Progesterons ir steroīdais hormons, kam ir liea nozīme grūtniecības norisē. Olnīcas un placenta ir galvenās progesterona producēšanas vietas, neliels daudzums sintezējas arī virsnieru garozā sievietēm un vīriešiem.

Cirkulējošā progesterona līmenis, kas ir zems menstruālā cikla folikulārā fāzē, strauji palielinās luteālā fāzē, maksimumu sasniedzot 5.–10. dienā pēc cikla LH pīķa.

Seruma progesterona līmeni nosaka, lai pārbaudītu ovulācijas indukcijas efektivitāti, monitorētu progesterona aizstājterapiju, konstatētu aborta risku grūtniecības agrīnās nedēļās. Vīriešiem un bērniem progesteronu nosaka, lai apstiprinātu steroīdu biosintēzes defektu.

Paaugstinātas vērtības

  1. Grūtniecība.
  2. Virsnieru audzēji.
  3. Medikamenti (progesterons un tā sintētiskie analogi).

Pazeminātas vērtības

  1. Ektopiska grūtniecība:
    • 4. grūtniecības nedēļa – < 4 ng/ml;
    • 5. grūtniecības nedēļa – < 10 ng/ml;
    • 6. grūtniecības nedēļa – < 20 ng/ml.

6. Testosterons

Vīriešiem testosterons galvenokārt tiek sintezēts sēklinieku intersticiālajās šūnās, un tā izdalīšanos regulē hipofīzes priekšējās daivas hormons – intesticiālās šūnas stimulējošais hormons. Testosterons nodrošina sekundāro dzimumpazīmju attīstību.

97–98 % asinīs cirkulējošā testosterona ir saistīts ar olbaltumvielām. Galvenās testosteronu saistošās olbaltumvielas ir sekshormonu saistošais globulīns un albumīns. Bioloģiskā aktivitāte piemīt tikai brīvam, nesaistītam testosteronam (vīriešiem – ap 2 %, sievietēm – 1 % ).

Šī hormona līmeņa noteikšana palīdz diferencēt hipogonadālo stāvokli. Vīriešiem paaugstināts testosterona līmenis ir konstatējams pilnīgas androgēnu rezistences gadījumā, savukārt pazemināts – pie hipogonādisma, estrogēnu terapijas, Klainfeltera sindroma, hipopituitārisma un aknu cirozes. Pēc 50–60 gadu vecuma sasniegšanas vīriešiem ir novērojams straujš testosterona līmeņa samazinājums.

Sievietēm testosterona līmenis normā ir ievērojami zemāks nekā vīriešiem. Viņām testosteronu nelielā daudzumā producē virsnieres un olnīcas, bet 50–60 % šī hormona veidojas no prohormoniem perifērā metabolisma rezultātā. Paaugstināts testosterona līmenis tiek novērots pie policistisku olnīcu sindroma, olnīcu audzējiem, virsnieru audzējiem vai hiperplāzijas. Virilizācija sievietēm ir saistīta ar androgēno hormonu terapiju vai endogēnā testosterona pārprodukciju.

Paaugstinātas vērtības

  1. Sēklinieku testosteronveidojoši audzēji; intersticiāli audzēji; olnīcu audzēji.
  2. Virilisms.
  3. Iedzimti ģenētiski un metaboliski traucējumi.

Pazeminātas vērtības

  1. Primārs hipogonādisms.
  2. Sekundārs hipogonādisms.
  3. Klainfeltera sindroms.
  4. Ievērojamas emocionālas un fiziskas pārslodzes.
  5. Icenko-Kušinga sindroms.

7. Sekshormonu saistošais globulīns (SHSG)

SHSG ir aknās sintezēts glikoproteīns, kas specifiski saista steroīdos hormonus – testosteronu un 5-dihidrosteronu. Galvenā SHSG sintēzes vieta ir hepatocīti, un tā sintēzi palielina estrogēni un vairogdziedzera hormoni, bet samazina androgēni. SHSG funkcionē kā androgēnu un citu hormonu pārvadātājs uz audiem, un primāri to regulē T4, insulīns un seksa steroīdi. Insulīns pazemina SHSG veselām sievietēm. Vīriešiem ar neinsulīnatkarīgo diabētu ir apgriezta saistība starp jutību pret insulīnu un SHSG koncentrāciju. Gan vīriešiem, gan sievietēm SHSG ir hiperinsulinēmiskas insulīna rezistences vispārējs marķieris.

Indikācijas SHSG noteikšanai:

  • aizdomas par androgēnu deficītu vīriešiem;
  • aizdomas par androgēnu ekscesu sievietēm.
    SHSG noteikšana ir svarīga pacientiem, kam ir androgēnu ekscesa klīniskās pazīmes, bet ir normāls vai tikai mazliet paaugstināts kopējā testosterona līmenis. Šiem pacientiem bieži ir samazināta SHSG koncentrācija un līdz ar to paaugstināta bioloģiski aktīvā testosterona daļa. Šādu ainu bieži uzrāda policistisku olnīcu sindroms. Cits iemesls var būt virsnieru hiperaktivitāte (paaugstināts DEHA-SO4 līmenis) un hipotireoze. Arī aptaukošanās bieži ir saistīta ar zemām SHSG vērtībām;
  • aizdomas par androgēnu ekscesu bērniem;
  • terapijas kontrole.

Ja ir šādas indikācijas, paralēli SHSG vienmēr jānosaka arī testosterons. Bērniem un sievietēm vēl būtu jānosaka DEHA-SO4 un arī citi androgēni.

Paaugstinātas vērtības

  1. Hipertireoze.
  2. Aknu ciroze.
  3. Grūtniecība.

Pazeminātas vērtības

  1. Hirsutisms.
  2. Policistisku olnīcu sindroms.
  3. Hipotireoze.
  4. Akromegālija.
  5. Kušinga sindroms.

8. Dehidroepiandrosterona sulfāts

Dehidroepiandrosterona sulfātu galvenokārt sintezē virsnieres. Pieaugušiem vīriešiem sēklinieki sintezē apmēram 10–15 % no cirkulējošā DHEA-SO4, bet sievietēm olnīcas sintezē ļoti niecīgu daudzumu DHEA-SO4. Dehidroepiandrosterona sulfātam piemīt vāji izteiktas androgēniskas īpašības un arī vājš estrogēnu efekts. Dehidroepiandrosterona sulfāta noteikšanai ir nozīme, lai novērtētu virsnieru androgēnu sintēzi, un tas ir aizvietojis tradicionālo 17 oksosteroīdu noteikšanu 24 stundu urīnā. Dehidroepiandrosterona un kortizola sekrēciju stimulē AKTH.

Dehidroepiandrosterona sulfāta noteikšanai ir nozīme hirsutisma un alopēcijas izmeklēšanā sievietēm, adrenarhe un aizkavētas pubertātes gadījumā. DHEA-SO4 ir vāji androgēns hormons, bet tas metabolizē androgēnus ar lielāku potenci nekā androstendions un testosterons, tāpēc netieši var izraisīt hirsutismu un virilizāciju. Virsnieru androgēni ir atbildīgi par 50 % no cirkulējošā testosterona sievietēm.

Augsts DHEA-SO4 līmenis novērojams pacientiem ar virsnieru ģenēzes virilizāciju, hirsutismu, virsnieru audzējiem.

Grūtniecība un orālo kontraceptīvu lietošana samazina DHEA-SO4 līmeni.

Paaugstinātas vērtības

  1. Virsnieru audzēji.
  2. Kušinga sindroms un slimība.
  3. Iedzimta virsnieru hiperplāzija.
  4. Hirsutisms sievietēm.
  5. Policistisku olnīcu sindroms.

9. Androstendions

Androstendionu izmanto, lai noteiktu gonādu disfunkciju, menstruāciju traucējumus, pāragru seksuālu attīstību.

Androstendiona noteikšana palīdz atklāt dažādu patoloģiju cēloņus, kuras saistās ar mainītu estrogēnu līmeni. Androstendionu ražo virsnieres un gonādas, un taukaudos un aknās tas tiek pārvērsts par estronu. Pirms menopauzes sievietēm estrogēna daudzums, kas rodas no androstendiona, ir mazs salīdzinājumā ar estradiolu, ko ražo olnīcas. Estrogēni, kas rodas no androstendiona, parasti neietekmē menstruālo ciklu. Bet, ja pacientam ir aptaukošanās, palielināta virsnieru androstendiona sintēze vai palielināta androstendiona pārvēršana par estronu, tie var interferēt un izraisīt menstruālā cikla neregularitāti.

Bērniem un sievietēm menopauzē estrons ir galvenais estrogēna avots. Pastiprināta androstendiona ražošana vai tā pastiprināta pārvēršana par estronu var būt par iemeslu bērnu pāragrai seksuālai attīstībai, bet sievietēm menopauzē – atjaunotai olnīcu stimulācijai, endometriozei, asiņošanai un olnīcu policistozei. Vīriešiem pastiprināta androstendiona ražošanas dēļ var parādīties feminizācijas pazīmes, piemēram, ginekomastija.

Paaugstinātas vērtības

  1. Policistisku olnīcu sindroms.
  2. Kušinga sindroms.
  3. Audzēji (olnīcu, sēklinieku, adrenokortikoīdu).
  4. Ektopiski AKTH producējoši audzēji.
  5. Iedzimta virsnieru hiperplāzija.
  6. Olnīcu stromas hiperplāzija.

Pazeminātas vērtības

  1. Hipogonādisms.

10. 17-OH progesterons

17-OH (hidroksi) progesterons ir steroīds un visvairāk piemērotais adrenoģenitālā sindroma diagnostikas rādītājs. Izteikti paaugstināta tā koncentrācija ir jaundzimušiem ar iedzimtu virsnieru hiperplāziju (adrenoģenitālo sindromu), kā arī pusaudzēm ar virilizācijas pazīmēm.

17-OH progesterons ir kortizola priekštecis, un tam piemīt nātrijurētisks efekts. Hormonu izstrādā virsnieres, placenta, olnīcas un sēklinieki. Hormons hidroksilācijas reakcijā pārvēršas par kortizolu. 21-hidroksilāzes un 11-hidroksilāzes nepietiekamība izraisa samazinātu kortizola sintēzi un palielinātu AKTH sintēzi, ko pavada virsnieru garozas hiperplāzija un palielināta 17-OH progesterona, 21-dezoksikortizola un 11-dezoksikortizola uzkrāšanās.

Samazināta 17-OH progesterona koncentrācija ir novērojama, ja nepietiek to fermentu, kas progesteronu vai 17-hidroksipregnelonu pārvērš par 17-OH progesteronu.

17-OH progesterona diennakts ritms ir paralēls kortizolam – tas maksimālo koncentrāciju sasniedz starp pusnakti un plkst. 8 no rīta. Glikokortikoīdi hormona koncentrāciju samazina. Sievietēm 17-OH progesterona koncentrācija mainās līdz ar menstruālo ciklu.

Paaugstinātas vērtības

  1. Iedzimta virsnieru hiperplāzija (adrenoģenitālais sindroms).
    Adrenoģenitālais sindroms ir ģenētiski determinēta autosomāli recesīva slimība, ko raksturo fermenta 21-hidroksilāzes deficīts virsnieru garozas audos un ko kompensatori pavada pastiprināta AKTH produkcija hipofīzē, tāpēc pārmērīgi producējas androgēni virsnierēs, un tas izraisa fenotipisku virilizāciju un amenoreju. Virilizācijas pakāpe ir atkarīga no vecuma, kurā slimība izpaužas.
  2. Virsnieru audzēji.
  3. Olnīcu audzēji.

11. Brīvo androgēnu indekss

Brīvo androgēnu indekss ir rādītājs, ko iegūst, matemātiski izdalot testosterona vērtību ar SHSG (abi parametri izteikti vienādās mērvienībās) un pareizinot ar 100. Šo rādītāju izmanto, lai novērtētu brīvā, fizioloģiski aktīvā testosterona līmeni organismā.

Organismā > 50 % no kopējā cirkulējošā testosterona ir saistīti ar SHSG, pārējā daļa – ar albumīnu. Ar SHSG saistītais testosterons nav gatavs iekļauties kompleksu veidošanās procesā šūnā, jo SHSG ir liela testosterona saistspēja. Tādēļ ar SHSG saistītais testosterons ir bioloģiski neaktīvs. Albumīnam ir daudz mazāka testosterona saistspēja, bet tas saista lielu daudzumu testosterona, jo tā koncentrācija plazmā ir augsta. Testosterona ātrais atšķelšanās ātrums no vājās saites ar albumīnu, kā arī pietiekamais transportēšanas laiks pa audu kapilāriem padara ar albumīnu saistīto testosteronu pieejamu steroīdu receptoru mijiedarbībai. Tādēļ brīvais un ar albumīnu saistītais testosterons tiek dēvēts par bioaktīvo testosteronu. Testosterona koncentrācija brīvā un saistītā formā ir atkarīga no kopējā testosterona koncentrācijas un no SHSG un albumīna relatīvām attiecībām. Tā, piemēram, palielinoties SHSG koncentrācijai, samazināsies brīvā un bioaktīvā testosterona daudzums pie konkrētā kopējās testosterona koncentrācijas.

12. Anti- Millera hormons

Anti- Millera hormons (AMH) ir glikoproteīna dimērs, kas sastāv no diviem 72 kDa monomēriem, saistītiem ar disulfīdu saitēm.

Sievietēm AMH sintezējas olnīcu granulozajās šūnās. Pēc 30 gadu vecuma AMH līmenis lineāri samazinās un menopauzē kļūst nenosakāms. Tā kā AMH daudzums nav atkarīgs no menstruālā cikla, tad pētījumi ir pierādījuši, ka AMH daudzums ir labākais marķieris olšūnu rezervju novērtēšanā. Tas ir olšūnu laika tests.

Vīriešiem pastāvīgi sperma sintezējas no jauna, bet sievietēm jaunas olšūnas dzīves laikā neveidojas, tāpēc ar gadiem to daudzums samazinās. Tā kā olšūnu samazināšanās ātrums ir individuāls katrai sievietei, tad ir grūti prognozēt olšūnu daudzumu un fertilitātes pakāpi sievietēm novecojot. Tādēļ olšūnu rezervju noteikšana ir svarīga fertilitātes noteikšanai.

Ja iegūst ļoti augstu AMH līmeni, tas var norādīt uz policistisku olnīcu sindromu (PCOS). Palielinātas vērtības var izsaukt arī granulozo šūnu audzēji.

arrow_upward