Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Elektrolīti un asins gāzes

Ūdens veido 60 % no ķermeņa masas. 2/3 ūdens atrodas šūnās. Šūnās ir liels kālija daudzums un galvenais anjons ir fosfāts. Ārpus šūnām arī plazmā ir augsta nātrija un hlorīdu koncentrācija, bet kalcija un magnija koncentrācija ir zema.

1. Kālijs

Kālijs ir galvenais šūnu katjons. 98 % kālija atrodas šūnās un tikai 2 % – ārpus šūnām to šķidrumos. Kālija regulācijas balansā galvenā nozīme ir nierēm. Lai gan diennaktī apmēram 700–900 mmol kālija filtrējas nieru kamoliņos, tā ekskrēcija ir 10 reizes mazāka reabsorbcijas dēļ nieru kanāliņos.

Paaugstinātas vērtības

  1. Nieru glomerulārās slimības.
  2. Adrenāli kortikālā nepietiekamība.
  3. Diabētiskā ketoacidoze.
  4. Intravenoza kālija terapija.
  5. Kālija pārsadalīšana organismā (kālija iziešana no šūnām, kad ir masīva hemolīze, audu bojājumi).

Pazeminātas vērtības

  1. Nieru tubulārās slimības.
  2. Hiperaldosteronisms.
  3. Hiperinsulīnisms.
  4. Metaboliskā alkaloze.
  5. Diurētiskā terapija.
  6. Kālija zudums caur kuņģa-zarnu traktu.

2. Nātrijs

Nātrijs ir galvenais asins plazmas un ekstracelulāro šķidrumu jons. Nātrija koncentrācijas pastāvību plazmā uztur hormoni, kas regulē ūdens un nātrija izdalīšanos caur nierēm. Galvenie hormoni ir renīna-angiotensīna-aldosterona sistēma, vazopresīns un nātrija diurētiskais faktors.

Paaugstinātas vērtības

  1. Dehidratācija.
  2. Hiperaldosteronisms.
  3. CNS slimības (meningīti, traumas, neiroķirurģiskas procedūras).
  4. Samazināta antidiurētiskā hormona sekrēcija.
  5. Icenko-Kušinga sindroms.
  6. Terapija ar sāļu šķīdumu.
  7. Ūdens zudums (neproporcionāli nātrijam) caur nierēm, kuņģa-zarnu traktu, ādu.

Pazeminātas vērtības

  1. Diurētiskie preparāti.
  2. Aldosterona deficīts.
  3. Nefropātijas.
  4. Metaboliska acidoze.
  5. Sāļu (neproporcionāli ūdenim) zudums.
  6. Nātrija uzņemšana nepietiekamā daudzumā.

3. Hlorīdi

Hlorīda joni ir galvenie ekstracelulārie anjoni. Tiem ir svarīga nozīme skābju-bāzu līdzsvara, kā arī ķermeņa šķidrumu osmolaritātes nodrošināšanā.

Paaugstinātas vērtības

  1. Renāla nepietiekamība (nefrozes, renālas tubulāras acidozes).
  2. Hiperparatireoīdisms.
  3. Dehidratācija.
  4. Nepietiekama uzņemšana.

Pazeminātas vērtības

  1. Gastrointestinālas saslimšanas ar kuņģa sulas un zarnu trakta šķidrumu zudumiem, kā arī vemšana un caureja.
  2. Nieru nepietiekamība.
  3. Pārlieka diurētiķu ievadīšana.
  4. Hroniska respiratora acidoze.
  5. Diabētiska acidoze.
  6. Hiperadrenokorticisms.
  7. Metaboliska alkaloze.

4. Kalcijs

Lai gan 99 % kalcija satur kaulu sistēma, tas vissvarīgāko fizioloģisko funkciju veic asinīs. Kalcija joni ir nepieciešami nervu impulsu pārraidīšanai, dažu fermentatīvu reakciju kontrolei, asins recēšanai un citām svarīgām dzīvības funkcijām. Kalcijs asinīs atrodas jonizētā veidā (aptuveni 50 %), saistītā ar albumīnu (45 %) un ar citiem kompleksējošiem anjoniem (fosfāts, citrāts – 5 %). Kalcija līmeni asinīs kontrolē parathormons, kalcitonīns un D vitamīns. Ja mainās saistošo faktoru koncentrācija asinīs vai pH, tad mainās arī kopējā kalcija koncentrācija, nemainoties jonizētā kalcija daļai.

Paaugstinātas vērtības

  1. Audzēji – paaugstinātas vērtības novērojamas 10–20 % pacientu ar ļaundabīgiem audzējiem:
    • audzēji, kas sekretē humorālu faktoru ar parathormonam līdzīgu aktivitāti, – 10 %;
    • nesekretējoši audzēji ar metastāzēm skeletā – 70 %;
    • hematoloģiskas izcelsmes audzēji (mieloma, leikozes) – 20 %.
  2. Hiperparatireoze.
  3. Hipertireoze.
  4. D vitamīna toksikoze.
  5. Sarkoidoze.
  6. Epilepsija.
  7. Osteoporoze.
  8. Alkoholisms.

Pazeminātas vērtības

  1. Hipoparatireoze.
  2. Hipoalbuminēmija, ja vērtības nav koriģētas.
  3. Hroniskas nieru slimības.
  4. Pankreatīts.
  5. D vitamīna deficīts.
  6. Malabsorbcija.
  7. Diabēts.
  8. Osteomalācija.
  9. Akūta un hroniska nieru mazspēja.
  10. Grūtniecība.

5. Jonizētais kalcijs

Jonizētais kalcijs veido 50 % no kopējā kalcija daudzuma organismā. Tieši jonizētais Ca ir bioloģiski aktīvs. Jonizēto kalciju organisms izmanto vitāli svarīgos procesos – muskuļu saraušanās laikā, nervu impulsu pārvadē, asins recēšanas sistēmā, fermentu reakcijās.

Paaugstinātas vērtības

  1. Hiperparatireoze.
  2. D vitamīna toksikozes.
  3. Metabolas vai respiratoras acidozes.
  4. Tireotoksikozes.
  5. Audzēji ar osteolīzi.

Pazeminātas vērtības

  1. Hipoparatireoze.
  2. D vitamīna deficīts.
  3. Metabolās alkalozes.
  4. Malabsorbcijas sindroms.
  5. Hipoalbuminēmija.

6. Fosfors

Fosfora koncentrācija asinīs ir atkarīga no tā uzsūkšanās kuņģa-zarnu traktā (D vitamīna atkarīgs process), vielmaiņas kaulos un no tā izdalīšanos caur nierēm. 80–85 % fosfora ir skeleta sastāvā, pārējais tā daudzums sadalās starp organisma audiem un šķidrumiem. Fosfors piedalās nukleīnskābju, nukleotīdu, fosfolipīdu un citu savienojumu veidošanā. Fosfora koncentrācija, kas mazāka par 0,3 mmol/L, izraisa šūnu enerģētiskās apmaiņas traucējumus. Fosfora metabolismu kontrolē parathormons, kalcitonīns un D vitamīns.

Paaugstinātas vērtības

  1. Hipoparatireoze.
  2. Diabētiskā ketoacidoze.
  3. Akromegālija.
  4. D vitamīna pārdozēšana.
  5. Sarkoidoze.
  6. Akūta un hroniska nieru mazspēja.
  7. Alkoholisms.
  8. Pēc maltītes, kas bagāta ar fosforu.

Pazeminātas vērtības

  1. Hiperparatireoze.
  2. Malabsorbcija.
  3. Hiperinsulīnisms.
  4. Glikozes infūzijas.
  5. D vitamīna deficīts.
  6. Steatoreja.
  7. Nieru tubulārā transporta defekts.
  8. Grūtniecība.
  9. Akūts pankreatīts.
  10. Pēc maltītes, ka bagāta ar ogļhidrātiem.

7. Magnijs

Magnija deficīta manifestācija ir neiromuskulārās funkcijas traucējumi (tetānija, konvulsijas, EKG izmaiņas). Magnija deficīta simptomi parādās, ja magnija vērtības serumā ir zemākas par 0,5 mmol/L. Magnija deficīts var asociēties ar normālu vai samazinātu seruma kalcija līmeni. Hipomagnēmiskā-normokalcēmiskā tetānijā magnija līmenis 0,15–0,5 mmol/L asociējas ar normālu seruma kalcija līmeni. Neskaidra hipokalcēmija un hipokaliēmija var būt saistīta ar magnija deficītu.

Magnija deficīts (seruma magnija līmenis < 0,8 mmol/L) ir hipokalcēmijas iemesls apmēram 20 % hospitalizētu pacientu. Magnija deficīts izraisa hipokalcēmiju, samazinot parathormona sekrēciju. Akūts pankreatīts, alkoholisms un malabsorbcijas sindroms ir magnija deficīta izraisītāji.

Paaugstinātas vērtības

  1. Dehidratācija.
  2. Diabētiska acidoze.
  3. Magnija sulfāta injekcijas.
  4. Nieru slimības (glomerulārās daļas).
  5. Hipotireoze.
  6. Akūta un hroniska nieru mazspēja.

Pazeminātas vērtības

  1. Gastroenterīti un kolīti.
  2. Malabsorbcija.
  3. Pankreatīts.
  4. Hipoparatireoze.
  5. Aldosteronisms.
  6. Renāli tubulāri defekti.
  7. Stipra diareja.
  8. Grūtniecība.
  9. Epilepsija.
  10. Aknu nespēja.

8. Asins gāzu analīze

Skābju-bāzu līdzsvara traucējumu klīniskie simptomi bieži vien ir nespecifiski, turklāt tos var maskēt pamatslimība. Svarīga ir agrīna skābju-sārmu noviržu atklāšana un ārstēšana.

Tiek izšķirti četri primārie skābju-sārmu līdzsvara traucējumi: respiratoriska acidoze, respiratoriska alkaloze, metaboliska acidoze un metaboliska alkaloze. Tie var manifestēties izolēti kā vienkārši skābju-bāzu traucējumi vai vairāku traucējumu kombinācija – jaukta skābju-bāzu līdzsvara trūkums. Vienīgi respiratoriska acidoze nevar kombinēties ar respiratorisku alkalozi.

pH
Pārmērīga organisko skābju vai bāzu veidošanās organismā izraisa acidozi vai, atbilstoši, alkalozi. Asins aktuālā pH mērīšana dod iespēju novērtēt skābju-sārmu līdzsvara traucējumu tipu.

Paaugstināts pH līmenis (virs 7,45) – alkaloze.
Pazemināts pH līmenis (zem 7,35) – acidoze.

pCO2
pCO2 parciālais spiediens ataino ogļskābes koncentrāciju asinīs. Ogļskābe, kas ietilpst bikarbonātu bufera sastāvā, organismā atrodas līdzsvarā ar asinīs izšķīdušo CO2, kas savukārt ir līdzsvarā ar plaušu alveolu gaisa oglekļa dioksīdu. Tātad atbilstošās pCO2 vērtības nosaka plaušu ventilācija un brīva oglekļa dioksīda difūzija no asinīm uz plaušu alveolu gaisu un pCO2 vērtību izmaiņas ir elpošanas traucējumu (respiratorā) vai ogļskābes piegādes plaušām traucējumu (metabolā) sekas.

Paaugstināts pCO2 līmenis (virs 45) – respiratorā acidoze, liecina par hipoventilāciju.
Pazemināts pCO2 līmenis (zem 35) – respiratorā alkaloze, liecina par hiperventilāciju.

pO2
O2 parciālais spiediens ataino asinīs izšķīdušā skābekļa frakcijas koncentrāciju asinīs. Šī frakcija veido mazāk nekā 10 % no kopējā skābekļa satura asinīs. Tā kā izšķīdušā O2 frakcija atrodas dinamiskā līdzsvarā starp audu un eritrocītu skābekli, tad hipoksijas raksturošanai galvenais rādītājs ir parciālais O2.

Paaugstināts pO2 līmenis (virs 70) – hiperoksija, liecina par hiperventilāciju.
Pazemināts pO2 līmenis (zem 40) – hipoksēmija, visbiežāk liecina par hipoventilāciju.

sO2.
sO2 – skābekļa saturs hemoglobīnā – ataino aktuālo hemoglobīna piesātinājumu ar skābekli. Samazinoties pH līmenim un paaugstinoties CO2 daudzumam, sO2 procentuālais saturs samazinās (pacientiem ar acidozi sO2 < 80 %). Paaugstinoties pH līmenim un samazinoties CO2 daudzumam, sO2 procentuālais saturs palielinās (pacientiem ar alkalozi).

Bāzu ekscess (BE)
Visu asins buferu anjonu koncentrāciju summa jeb t. s. buferu bāzu summa, ja hemoglobīna koncentrācija ir 16 g/dL, veido 48 mmol/L. Organismā uzkrājoties organiskām skābēm, buferu anjonu koncentrāciju summa asinīs pazeminās, bet, uzkrājoties bāzēm, – paaugstinās, veidojot t. s. aktuālās buferu bāzes. Starpība starp aktuālajām buferu bāzēm un standarta buferu bāzēm liecina par asins buferu bāzu nepietiekamību (– BE) vai pārpalikumu (+ BE). pCO2 izmaiņas tikai pavisam nedaudz ietekmē buferu bāzu koncentrāciju asinīs, tādēļ šis parametrs ļauj labi novērtēt metabolo traucējumu vai metabolās kompensācijas lielumu.

Paaugstināts (+ BE) līmenis (virs + 2,3) liecina par metabolo alkalozi.
Pazemināts (– BE) līmenis (zem – 2,3) liecina par metabolo acidozi.

Aktuālie bikarbonāti – cHCO3
Elpošanas procesā notiek CO2 izdalīšana. Nieres regulē ogļūdeņražu koncentrāciju asinīs ar reabsorbcijas palīdzību, kā arī izvadot no organisma negaistošās ogļskābes. Standartbikarbonātu (HCO3–) koncentrācijas izmaiņas ir metabolo traucējumu vai nieru dekompensācijas sekas.

Paaugstināts HCO3– līmenis (virs 23 mmol/) liecina par metabolo alkalozi.
Pazemināts HCO3– līmenis (zem 18 mmol/L) liecina par metabolo acidozi.

Standarta bikarbonāti – HCO3
Tas ir bikarbonātu saturs pacienta asins plazmā, kurš noteikts standarta apstākļos.

Osmolaritāte
Nātrijs ir galvenais ekstracelulārā šķidruma katjons. Tā galvenā funkcija organismā ir uzturēt osmotisko spiedienu un skābju-bāzu līdzsvaru. Osmolaritāte pieaug, ja

  • plazmā palielinās osmoaktīvo vielu daudzums – kad pacients ārstējas ar mannitolu, dekstrāniem;
  • cilvēks saindējas ar etanolu;
  • pacientam ir ievērojama hiperlipidēmija vai hiperproteinēmija.

9. Svins

Svins ir bioloģiski aktīvs mikroelements. Vairāk nekā 95 % svina asinīs ir eritrocītos un mazāk nekā 5 % – plazmā. Diagnostikā to izmanto, lai noteiktu saindēšanos ar svinu. Lielāks saindēšanās risks ir maziem bērniem, kuru augošā nervu sistēma ir īpaši uzņēmīga pret svina toksiskajiem efektiem. Visbiežākais saindēšanās iemesls ir gleznošanas krāsas, kuru saturā ir liela svina koncentrācija.

Svins iedarbojas uz hēma biosintēzes dažādiem posmiem. Visbiežākais hematoloģiskais defekts ir anēmija hēma samazinātas sintēzes dēļ. Svina iedarbībai ir neirotoksisks efekts, it sevišķi tas izpaužas bērniem.

10. Varš

Asinīs varš atrodas gan eritrocītos, gan plazmā. 90 % vara atrodas ceruloplazmīna sastāvā. Varš ir arī fermentu sastāvā, tas piedalās vitamīnu, hormonu, olbaltumvielu, ogļhidrātu vielmaiņā un ir būtisks mikroelements, ko jācenšas uzņemt ar pārtiku. Vara metabolisms var tikt traucēts pacientiem ar aknu patoloģijām (primāri – Vilsona-Konovalova slimību, sekundāri – ilgstošu holestāzi). Vilsona-Konovalova slimības jeb hepatolentikulārās deģenerācijas pamatā ir autosomāli recesīvi iedzimti vara metabolisma defekti. Varš, kas atrodas uzturā, netiek normālā veidā izvadīts ar žulti, bet nogulsnējas dažādos audos.

Paaugstinātas vērtības

  1. Akūti un hroniski iekaisuma procesi.
  2. Miokarda infarkts.
  3. Anēmija.
  4. Hemohromatoze.
  5. Hepatīti.
  6. Sifiliss.

Pazeminātas vērtības

  1. Neiznēsāti bērni.
  2. Vilsona-Konovalova slimība.
  3. Menkesa sindroms.
  4. Nefrotiskais sindroms.
  5. Apdegumi.

11. Laktāts (pienskābe)

Laktāts ir glikolīzes un glikogenolīzes galaprodukts. Tā uzkrāšanās organismā liecina par to, ka ir traucēts līdzsvars starp pienskābes produkciju muskulatūrā un tās izmantošanu aknās (pārvēršanu glikozē un glikogēnā). Laktāta noteikšana sniedz svarīgus datus par metabolisko acidozi un hipoksiju.

Paaugstinātas vērtības (laktātacidoze)

  1. Palielināta muskulatūras slodze.
  2. Aknu parenhīmas bojājums.
  3. Saindēšanās ar metāliem (arsēnu, antimonu, zeltu, dzīvsudrabu).
  4. Hronisks insulīnatkarīgais diabēts.
  5. Urēmija.
  6. Akūta infekcijas slimība.
  7. Sirds-asinsvadu mazspēja.
  8. Multiplā skleroze.
arrow_upward