Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Fermenti un to diagnostiskā vērtība

Plazmas fermentus var iedalīt plazmai specifiskos un plazmai nespecifiskos fermentos.

  1. Plazmai specifiski fermenti ir fermenti, kurus noteikti orgāni sekretē plazmā aktīvā formā un plazma ir to darbības vieta, t. i., tie izpilda savu funkciju plazmā.
    Tie ir koagulācijas fermenti (protrombīns, faktors V, VII, X ), lecitīn-holesterol-aciltransferāze, holīnesterāze, lipoproteīnu lipāze, ko sintezē aknas. Mazinoties orgāna sintētiskajām spējām, samazinās arī šo fermentu aktivitāte plazmā.
  2. Plazmai nespecifiskajiem fermentiem atšķirībā no iepriekšējās grupas nav nekādu speciālu funkciju plazmā. To koncentrācija plazmā ir zemāka nekā vairumā audu.
    1. Celulāri/metabolisma fermenti.
      Metabolisma fermentu koncentrācija audos ir ļoti augsta – pat daudzu 1000 reižu, tāpēc, šūnu bojājuma dēļ nokļūstot plazmā, tie izraisa izteiktu paaugstinājumu. Piemēri: kreatīnkināze, LDH, ASAT, ALAT.
    2. Sekrēcijas fermenti.
      Sekrēcijas fermentus sekretē aizkuņģa dziedzeris un prostata. Ja šo fermentu koncentrācija plazmā ir paaugstināta, tad ir pastiprināta fermenta ražošana vai bloķēts normāls to ekskrēcijas veids.

Izofermenti

Izofermenti ir proteīni, kuri katalizē vienu un to pašu reakciju vienādos materiālos, bet kuriem ir atšķirīgas fizikālās un ķīmiskās īpašības. Izofermenti var tikt ražoti dažādos orgānos (sārmainā fosfotāze), dažādos šūnu kompartamentos (ASAT) vai vienā un tajā pašā šūnu kompartamentā (LDH). Tos nosaka, izmantojot elektroforēzi, hromatogrāfiju, inhibitorus, modificētus substrātus vai to temperatūras atšķirīgo stabilitāti.

Fermentu pussabrukšanas periods plazm

Ferments Pussabrukšanas periods
ASAT Apmēram 17 stundas
ALAT Apmēram 47 stundas
LDH1 Apmēram 113 stundas
LDH5 Apmēram 10 stundas
KK Apmēram 15 stundas
Sārmainā fosfotāze 3–7 dienas
Gamma GT 3–4 dienas
Holīnesterāze Apmēram 10 dienas
Amilāze 3–6 stundas
Lipāze 3–6 stundas

Pēc nokļūšanas plazmā fermenti no tās tiek eliminēti, bet ar atšķirīgu ātrumu.

Tikai dažiem fermentiem ir maza molekulārā masa kā amilāzei, kas caur nierēm aktīvā formā nokļūst urīnā.

Fermentu diagnostiskā informācija mainās atkarībā no to izvēles:

1) izmaiņas celulāro fermentu aktivitātē norāda uz orgānu bojājumu, no kurienes ferments var rasties;
2) attiecība starp citoplazmatiskajiem fermentiem, kas viegli nokļūst plazmā (ALAT, LDH), un mitohondriālajiem fermentiem, kas daudz ciešāk turas šūnās, var liecināt par šūnu bojājuma izteiktību;
3) attiecība starp fermentiem ar garāku pussabrukšanas periodu (ALAT, LDH1) un fermentiem ar īsu pussabrukšanas periodu (ASAT, LDH5, KK) liecina par akūtas patoloģijas stadiju.

1. Hepatobiliārā sistēma

Noteikt fermentus ir svarīgi jebkuras aknu patoloģijas gadījumā. Visnozīmīgākie fermenti aknu bojājumu vai patoloģijas noteikšanā ir GGT, ASAT, ALAT un holīnesterāze.
Aknu patoloģiju skrīningam jāizvēlas tabulā minētie testi.

Patoloģija, par kuras esamību ir aizdomas Testi
Akūts vīrusa hepatīts ALAT, ASAT
Alkohola izraisīts aknu bojājums ASAT, GGT
Tauku infiltrācija aknās ALAT, holīnesterāze
Hronisks aknu iekaisums ASAT, holīnesterāze
Obstruktīva dzelte ALAT, sārmainā fosfotāze
Aknu audzēji ASAT, GGT

Svarīgākie fermenti hepatobiliāro patoloģiju diferenciāldiagnostikā pēc nozīmes:
ASAT → ALAT → (LDH) → sārmainā fosfotāze → GGT → holīnesterāze.

Fermentu novērtējums pacientiem ar akūtu vīrusa hepatītu:

1) šūnu fermentu aktivitāte serumā bieži palielinās pirms dzeltes parādīšanās. Nekomplicētā slimības gadījumā seruma fermentu aktivitāte pēc maksimālās aktivitātes sasniegšanas serumā progresīvi samazinās;
2) ALAT vērtības vienmēr ir augstākas par ASAT vērtībām. Vispārējs transamināžu paaugstinājums pirmajā dzeltes nedēļā ir šāds: ALAT – aptuveni 2200, ASAT – aptuveni 1500 V/L;
3) salīdzinājumā ar transamināzēm GGT un sārmainās fosfotāzes vērtības ir tikai nedaudz vai vidēji paaugstinātas. Holīnesterāzes aktivitātes samazināšanās ir vāji izteikta;
4) ASAT/ALAT attiecība nekomplicēta vīrusa hepatīta gadījumā, samazinoties transamināžu aktivitātei, arī samazinās.

Fermentu izmaiņas pacientiem ar dažādām vīrusa hepatīta formām:

1) izmaiņas fermentu aktivitātē, it sevišķi paaugstinātas transamināzes, bieži ir vienīgais anikteriska hepatīta rādītājs;
2) abas transamināzes ir paaugstinātas, ja ir akūta vīrusa hepatīta holestātiskā forma. To aktivitāte nekrītas otrajā trešajā dzeltes nedēļā kā parasti, bet saglabājas paaugstināta ilgāku laiku. Piedevām ir liela sārmainās fosfotāzes un GGT aktivitāte. Holīnesterāzes aktivitāte ir ievērojami samazināta;
3) vīrusa hepatīta nekrotiskā forma izraisa ļoti lielu transamināžu aktivitāti. ASAT/ALAT attiecība ir augstāka nekā pacientiem ar slimības nekomplicētu formu. Ievērojami ir paaugstināta arī LDH, liecinot par masīvu šūnu bojājumu. Holīnesterāzes aktivitāte krītas zem kritiskās robežas – zemāk par 2000 V/L. Dziļš kritums transamināžu aktivitātē novērojams hepatiskās komas preterminālajā stadijā. Tā saucamie holestāzi indicējošie fermenti var būt normā vai nedaudz paaugstināti;
4) vissvarīgākais diagnostiskais ferments, kas ļauj noteikt alkohola izraisītu toksisku aknu bojājumu, ir GGT.

1.1. ASAT

Nelielu hiperfermentiju raksturo aminotransferāžu aktivitātes palielināšanās 1,5–5 reizes, vidēju hiperfermentiju – 5–10 reizes, lielu hiperfermentiju – vairāk nekā 10 reizes salīdzinājumā ar augšējo normas robežu (ANR).

Klasifikācija pēc fermenta aktivitātes

  1. Vairāk nekā 10 reizes salīdzinājumā ar ANR:
    • akūts hepatīts;
    • stipra audu hipoksija.
  2. 5–10 reizes vairāk salīdzinājumā ar ANR:
    • miokarda infarkts;
    • skeleta muskulatūras slimības;
    • holestāze;
    • hronisks hepatīts;
    • pēc traumas vai operācijas.
  3. Mazāk nekā 5 reizes salīdzinājumā ar ANR:
    • pankreatīts;
    • citas aknu slimības;
    • hemolīze;
    • fizioloģiska (jaundzimušie).

Paaugstinātas vērtības

  1. Miokarda infarkts:
    ASAT paaugstinās 6–8 stundas pēc miokarda infarkta sākuma, maksimumu sasniedz pēc 8–24 stundām un normā atgriežas ceturtajā vai piektajā dienā.
  2. Aknu slimības:
    • vīrusa hepatīts, toksisks, alkohola izraisīts hepatīts – ASAT paaugstinās 10–50 reizes, reti – 100 reizes salīdzinājumā ar ANR. ALAT vērtība ir tikpat augsta vai augstāka par ASAT;
    • cirozes – atkarībā no cirotiskā procesa ASAT vērtība var būt no zemākas par normu līdz 4–5 reizes augstākai par ANR. ASAT aktivitāte ir lielāka nekā ALAT;
    • aknu karcinoma – ASAT var būt palielināta 5–10 reizes. ASAT mazliet augstāka par ALAT, bet parasti fermentu vērtības agrīnā procesa stadijā ir normas robežās;
    • hronisks hepatīts;
    • citas aknu slimības.
  3. Ekstrahepatiska holestāze – vidēji palielinātas ASAT vērtības.
  4. In vivo hemolīze (hemolītiskas anēmijas).
  5. Skeleta muskulatūras slimības.
  6. Akūts pankreatīts.
  7. Stipra audu hipoksija.

Pazeminātas vērtības

  1. Aknu slimību beigu stadija.
  2. Nieru hemodialīze.

1.2. ALAT

Nelielu hiperfermentiju raksturo aminotransferāžu aktivitātes palielināšanās 1,5–5 reizes, vidēju hiperfermentiju – 5–10 reizes, lielu hiperfermentiju – vairāk nekā 10 reizes salīdzinājumā ar augšējo normas robežu (ANR).

Klasifikācija pēc fermenta aktivitātes

  1. Vairāk nekā 10 reizes salīdzinājumā ar ANR:
    • akūts hepatīts.
  2. 5–10 reizes vairāk salīdzinājumā ar ANR:
    • hronisks hepatīts;
    • holestāze;
    • skeleta muskulatūras slimības.
  3. Mazāk nekā 5 reizes salīdzinājumā ar ANR:
    • miokarda infarkts;
    • pankreatīts;
    • citas aknu slimības;
    • in vivo hemolīze.

Paaugstinātas vērtības

  1. Aknu slimības:
    • vīrusa hepatīts, toksisks, alkohola izraisīts hepatīts;
    • ciroze;
    • hroniski hepatīti;
    • citas aknu slimības.
  2. Ekstrahepatiska holestāze.
  3. Hemolītiskas anēmijas.
  4. Skeleta muskulatūras slimības.
  5. Pankreatīts.
  6. Miokarda infarkts.

Pazeminātas vērtības

  1. Aknu slimību beigu stadija.
  2. Nieru hemodialīze.

1.3. GGT

Nelielu hiperfermentiju raksturo GGT aktivitātes palielināšanās 1,5–5 reizes, vidēju hiperfermentiju – 5–10 reizes, lielu hiperfermentiju – vairāk nekā 10 reizes salīdzinājumā ar augšējo normas robežu (ANR).

Klasifikācija pēc fermenta aktivitātes

  1. Vairāk nekā 10 reizes salīdzinājumā ar ANR:
    • holestāze;
    • alkohola izraisītas aknu slimības.
  2. 5–10 reizes vairāk salīdzinājumā ar ANR:
    • hepatīti (hroniski un akūti);
    • ciroze (bez holestāzes);
    • citas aknu slimības;
    • pankreatīts.
  3. Mazāk nekā 5 reizes salīdzinājumā ar ANR:
    • pārmērīga alkohola lietošana;
    • fermentu inducējoši medikamenti;
    • sirds dekompensācija.

Paaugstinātas vērtības

  1. Hepatobiliārās slimības:
    GGT ir vispirms jau hepatobiliārās sistēmas stāvokļa indikators, jo fermenta aktivitāte ir palielināta, ja ir jebkura aknu slimību forma. Visaugstākās vērtības ferments sasniedz pacientiem ar intrahepatiskām vai ekstrahepatiskām biliārām obstrukcijām – tās ir 10–30 reižu augstākas normā. Pacientiem ar holangītu, holecistītu ferments ir jutīgāks rādītājs nekā sārmainā fosfotāze. GGT paaugstinās agrāk nekā sārmainā fosfotāze, un paaugstinātas vērtības saglabājas ilgāk.
  2. Pankreatīts.
  3. Nieru slimības (hronisks glomerulonefrīts, pielonefrīts).
  4. Miokarda infarkts (maksimumu sasniedz pēc 2–3 nedēļām).

Pazeminātas vērtības

  • Nav diagnostiskas nozīmes.

1.4. Sārmainā fosfotāze

Sārmainās fosfotāzes aktivitātei ir nozīme hepatobiliāru slimību un kaulu slimību (saistītu ar palielinātu osteoblastu aktivitāti) diagnostikā.
Klasifikācija pēc fermenta aktivitātes.

  1. Vairāk nekā 5 reizes salīdzinājumā ar ANR:
    • intrahepatiska un ekstrahepatiska holestāze;
    • Pedžeta slimība;
    • rahīts un osteomalācija;
    • ciroze.
  2. Mazāk nekā 5 reizes salīdzinājumā ar ANR:
    • hepatīti;
    • kaulu audzēji;
    • hiperparatireoze;
    • osteomielīts;
    • aknu audzēji;
    • nieru rahīts;
    • lūzumu sadzīšanas process.

Paaugstinātas vērtības

1. Aknu slimības:

  • hepatīti;
  • audzēji, tuberkuloze, amiloidoze;
  • intrahepatiska un ekstrahepatiska holestāze.

Ikviena veida biliāra obstrukcija izraisa pastiprinātu sārmainās fosfotāzes sintēzi; parasti fermentam ir lielākas vērtības, ja pacientam ir ekstrahepatiskas, nevis intrahepatiska obstrukcija

2. Kaulu slimības:

  • pastiprināts metabolisms kaulaudos (dzīstot lūzumiem);
  • osteomalācija, rahīts (pēc ārstēšanās ar D vitamīnu lēnām atgriežas normas robežās);
  • primārā un sekundārā hiperparatireoze ar kaulaudu bojājumu;
  • Pedžeta slimība;
  • osteogēna sarkoma;
  • mieloma;
  • limfogranulomatoze ar kaulu bojājumu;
  • audzēja metastāzes kaulaudos.

3. Nieru slimības:

  • hroniska nieru nepietiekamība;
  • nieru rahīts, Fankoni sindroms.

4. Citas slimības:

  • tireotoksikoze;
  • zarnu trakta bakteriālas infekcijas (kolīts, ileīts).

Pazeminātas vērtības

  1. Hipotireoze.
  2. Iedzimta hipofosfatāzija (reta, iedzimta slimība ar bezsimptomātisku klīniku vai asociēta ar artrītiem).

1.5. Holīnesterāze

Cilvēka organismā divas fermentu grupas katalizē holīna esteru hidrolīzi: audu jeb “īstā” holīnesterāze, kas galvenokārt atrodas nervu sistēmas audos, skeleta muskulatūrā, nelielā koncentrācijā – arī eritrocītos, un seruma jeb “pseido” holīnesterāze, kas ir visai plaši sastopama – atrodas aknās, aizkuņģa dziedzerī, un aknas to sekretē asinīs. Holīnesterāzes līmeni serumā izmanto par aknu sintētiskās spējas rādītāju.

Paaugstinātas vērtības

  • Nav diagnostiskas nozīmes.

Pazeminātas vērtības

  1. Aknu sintētiskās spējas indikators:
    • ja ir zināma pacienta fermenta pamatkoncentrācija, tad ikviena fermenta aktivitātes samazināšanos serumā var saistīt ar nespēju sintezēt fermentu aknās;
    • fermenta aktivitāte samazinās par 30–50 % pacientiem ar akūtu un hronisku hepatītu, par 50–70 % – ar aknu cirozi, karcinomu.
  2. Indikatorferments, ja cilvēks ir saindējies ar insekticīdiem.
    Starp organiskiem fosforsavienojumiem, kas inhibē holīnesterāzes aktivitāti, ir daudzi insekticīdi. Lai parādītos pirmie klīniskie simptomi, fermenta aktivitātei jāsamazinās par 40 %.
  3. Miokarda infarkts.
  4. Hipotireoze.
  5. Pēcoperācijas periodā.

2. Kardiovaskulārā sistēma

Pirms specifisko kardioloģisko marķieru ieviešanas diagnostikā, lai noteiktu miokarda infarktu, tika izmantoti KK, ASAT, LDH, tāpat kā ALAT un amilāze diferenciāldiagnostikai un GGT slimības monitorēšanai.

Pacientiem ar miokarda infarktu fermentu aktivitātes dinamika ir atšķirīga: visātrāk paaugstinās KK – jau 5–6 stundas pēc angiozās lēkmes, ASAT paaugstinās pēc 8–10 stundām un LDH – pēc 12–24 stundām.

Ja nav pieejami specifiskie kardioloģiskie marķieri, tad KK noteikti tiek kombinēts ar citiem fermentiem.

  1. KK nav specifiska tikai sirds muskulatūrai, bet ir specifiska muskulatūrai kopumā.
  2. Pacientiem ar miokarda infarktu ASAT aktivitāte no paša sākuma ir lielāka nekā ALAT aktivitāte. Situācija ir pretēja, ja pacientam ir plaušu embolijas vai akūtas gastroenteroloģiska patoloģija.
  3. Ja pēc miokarda infarkta ALAT (kas ir specifiskāki aknām) aktivitāte sasniedz vai pat pārsniedz ASAT aktivitāti, tas ir agrīns rādītājs, ka sākas labā sirds kambara mazspēja ar aknu sastrēgumu.
  4. Ja pacients pirmās apskates laikā ir šokā un piedevām ar neskaidru EKG rezultātu, ir jāizslēdz akūts pankreatīts, nosakot amilāzi asinīs un urīnā.
  5. 50 % pacientu ar miokarda infarktu GGT sāk paaugstināties tikai tad, kad pārējie celulārie fermenti normalizējas un starp 8. un 12. dienu sasniedz savu maksimumu.

2.1. Laktātdehidrogenāze

Kopējā laktātdehidrogenāzes aktivitāte ir nespecifisks šūnu bojājumu indikators. Tās aktivitāte ir palielināta pacientiem ar sirds-asinsvadu, asinsrades, aknu, nieru patoloģiju, audzējiem un muskulatūras slimībām. Lielāka diagnostiskā nozīme ir LDH izofermentu noteikšanai.

Paaugstināta fermenta aktivitāte

  1. Miokarda infarkts.
  2. Miokardīti (vidēji paaugstinātas vērtības).
  3. Anoksija.
  4. Asinsrades sistēmas slimības (megaloblastiska, hemolītiska anēmija, leikozes).
  5. Aknu slimības (hepatīti, ciroze).
  6. Audzēji.
  7. Plaušu slimības.
  8. Nieru slimības.
  9. Skeleta muskulatūras slimības.

Pazemināta fermenta aktivitāte

  • Nav diagnostiskas nozīmes.

2.2. Laktātdehidrogenāzes frakcijas

Laktātdehidrogenāze ir plaši izplatīta dažādās organisma šūnās. Cilvēka ferments LDH sastāv no 5 izofermentiem. Savukārt katrs LDH izoferments sastāv no četrām subvienībām (polipeptīdu ķēdēm). Pastāv divi subvienību tipi: M – muskuļu un H – sirds. Pieci izofermenti ir šo divu subvienību piecas iespējamās kombinācijas, kurām ir atšķirīgas elektroforētiskās migrācijas, kā arī citas īpašības.

LDH izofermentu tipi, to sastāvs un lokalizācija audos

Izoferments Sastāvs Audi
LDH1 H4 Sirds (miokards)
LDH2 H3M Sirds (miokards)
LDH3 H2M2 Dažādā daudzumā daudzos audos
LDH4 HM3 Dažādā daudzumā daudzos audos
LDH5 M4 Skeleta muskulatūra, aknas

Normā LDH2 ir vairāk un attiecība LDH1/LDH2 ir < 1. Pēc miokarda infarkta LDH1 koncentrācija pieaug un LDH1/LDH2 attiecība kļūst > 1. Kopējais LDH daudzums palielinās 2–3 reizes 12–24 stundu laikā pēc miokarda infarkta, koncentrācijas maksimumu sasniedz 2.–3. dienā pēc infarkta un paliek paaugstinātas līdz pat divām nedēļām pēc tā. Ņemot vērā LDH izofermentu izplatību dažādos audos, to var lietot arī dažādu citu audu bojājumu, piemēram, plaušu un nieru infarktu un aknu slimību diagnostikai.

2.3. Kreatīnkināze

Vislielākā kreatīnkināzes aktivitāte ir šķērsvītrotajā muskulatūrā, kā arī nervu sistēmas un sirds audos. Daudz mazāk fermenta satur nieres un diafragma. Tās aktivitātes nemaz nav aknās un eritrocītos. Serumā fermenta aktivitāte ir pakļauta fizioloģiskām variācijām. Fermenta aktivitāte ir atkarīga no individuālās muskulatūras masas.

Nelielu hiperfermentiju raksturo kreatīnkināzes aktivitātes palielināšanās 1,5–5 reizes, vidēju hiperfermentiju – 5–10 reizes, lielu hiperfermentiju – vairāk nekā 10 reizes salīdzinājumā ar augšējo normas robežu (ANR).

Klasifikācija pēc fermenta aktivitātes

  1. Vairāk nekā 10 reizes salīdzinājumā ar ANR:
    • miokarda infarkts;
    • akūta skeleta muskulatūras nekroze;
    • hiperpireksija.
  2. 5–10 reizes vairāk salīdzinājumā ar ANR:
    • miozīti;
    • muskulatūras distrofija;
    • skeleta muskulatūras traumas;
    • liela fiziska slodze;
    • grand mal. konvulsijas.
  3. Mazāk nekā 5 reizes salīdzinājumā ar ANR:
    • fizioloģiska (jaundzimušajiem);
    • hipotireoze.

Paaugstinātas vērtības

  1. Skeleta muskulatūras slimības:
    • polimiozīts;
    • muskulatūras distrofija;
    • parkinsonisms.
  2. Sirds slimības (miokarda infarkts).
  3. Centrālās nervu sistēmas slimības (akūtas cerebrovaskulāras slimības, galvas ievainojumi, cerebrālā išēmija).
  4. Hipotireoze.

Pazeminātas vērtības

  1. Hipertireoze.

3. Pankreasa patoloģiju diagnostika

Pankreass, līdzīgi aknām, ir dziedzeris ar aktīvu metabolismu.

Pankreass sintezē un izdala zarnās šādus fermentus: proteolītiskos – tripsinogēnu, himotripsinogēnu; amilolītiskos – alfa amilāzi; lipolītiskos – lipāzi; nukleāzes; tripsīna inhibitoru.

Amilāze un lipāze izdalās aktīvā veidā. Ja pankreasa vadu sistēmā ir aizsprosts (iekaisums, akmens, audzējs), tad notiek fermentu inkrēcija, tie nonāk asinīs, amilāze – arī urīnā. To izmanto diagnostikā.

3.1. Amilāze

Amilāze katalizē poliogļhidrātu, tostarp cietes un glikogēna, hidrolīzi līdz monoogļhidrātiem un biogļhidrātiem (maltoze, glikoze). Amilāze asinīs ir divu izofermentu veidā: 40 % – pankreatiskā amilāze (p-amilāze) un 60 % – siekalu dziedzeru amilāze. Lai gan abi izofermenti filtrējas cauri nierēm urīnā, pankreatiskā amilāze ir lielākā daudzumā urīnā nekā asinīs.

Paaugstinātas vērtības

  1. Akūts pankreatīts.
  2. Aizkuņģa dziedzera audzēji.
  3. Parotīti.
  4. Hronisks pankreatīts.
  5. Vīrusa hepatīti.
  6. Infekciozā mononukleoze.
  7. Ļaundabīgi bronhu, plaušu, olnīcu, prostatas audzēji.
  8. Perforējoša vai penetrējoša kuņģa čūla.
  9. Akūta un hroniska nieru mazspēja.
  10. Akūta alkohola intoksikācija.
  11. Prostatīti.
  12. Akūts holecistīts.
  13. Grūtniecība.
  14. Ektopiska grūtniecība.
  15. Traumas.
  16. Apdegumi.

Pazeminātas vērtības

  • Nav diagnostiskas nozīmes.

3.2. Lipāze

Lipāzes ir fermenti, kas katalizē garo taukskābju atšķelšanos no triglicerīdiem. Pankreatisko lipāzi sekretē aizkuņģa dziedzeris, un tās ir daudz duodenālajā saturā. Serumā fermenta aktivitāte ir maza. Līdz ar pankreatisko lipāzi serumā ir arī citas lipāzes, piemēram, lipoproteīdu lipāze.

Paaugstinātas vērtības

  1. Akūts pankreatīts:
    • paaugstinātas vērtības novērojamas 50 % pacientu, un normas robežās tās atgriežas aptuveni 14 dienu laikā, kad amilāzes vērtības jau ir normālas;
    • lipāzi vajadzētu konstatēt neatkarīgi no amilāzes vērtības, jo amilāze var būt atgriezusies normas robežās.
  2. Aizkuņģa dziedzera audzēji.
    Pacientiem ar aizkuņģa dziedzera karcinomu fermenta vērtības ir nedaudz paaugstinātas agrīnā stadijā, bet, pēc tam attīstoties aizkuņģa dziedzera destrukcijai, fermenta vērtības var būt normālas vai pazeminātas.
  3. Hroniskas žultspūšļa slimības.
  4. Hronisks pankreatīts.
  5. Perforējoša vai penetrējoša kuņģa čūla.
  6. Akūta nieru mazspēja.
  7. Kaulu lūzumi (30–50 %).
  8. Tauku embolisms.
  9. Akūts holecistīts.
  10. I un V tipa hiperlipoproteidēmija.
  11. Parotīti (nedaudz paaugstinātas vērtības 11,5 % pacientu).
  12. Aizkuņģa dziedzera izvadkanāla obstrukcija:
    • akmeņi;
    • medikamentu (opiātu, kodeīna, metilholīna) inducēta sfinktera spazma.

Pazeminātas vērtības

  1. Vīrusa hepatīts.
  2. Aizkuņģa dziedzera audzēji destruktīvā stadijā.
  3. Grūtniecība.
  4. Ekstrahepatiska biliāra obstrukcija.
  5. Akūta un subakūta aknu nekroze.

4. Skābā fosfotāze

Skābās fosfotāzes izofermentiem organismā optimālais pH ir skābā vidē. Lielākā daļa skābās fosfotāzes atrodas lizosomās, kas atrodas gandrīz visās šūnās. Fermenta koncentrācija visaugstākā ir prostatā, tad – aknās, liesā, eritrocītos un trombocītos.

Paaugstinātas vērtības

  1. Prostatas karcinoma:
    • skābās fosfotāzes aktivitāte ir palielināta 75 % pacientu ar prostatas vēža metastāzēm. Kopējā fermenta aktivitāte var palielināties par 40–50 %;
    • ja karcinoma paliek lokalizēta tikai prostatā, skābās fosfotāzes aktivitāte var būt normāla vai mazliet paaugstināta.
  2. Osteoklastu aktivitāte:
    • Pedžeta slimība, hiperparatireoze ar muskulatūras bojājumu, audzēju invāzijas kaulos – vērtības nedaudz vai vidēji paaugstinātas.
  3. Hematoloģiskas slimības – mieloleikoze, Nīmaņa-Pika slimība.

Pazeminātas vērtības

  • Nav diagnostiskas nozīmes.
arrow_upward