Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Hematoloģija

1. Asins aina

Atšķirībā no nepilnas asins ainas pilnā asins ainā tiek veikta papildu leikocitārās formulas diferencēšana (automatizēti vai dažreiz mikroskopiski).

1.1. Eritrocītu, hemoglobīna,hematokrīta un MCV, MCH, MCHC rādītāju novērtējums

Eritrocīti
Eritrocīti ir specializētas sarkanās asins šūnas. Eritrocītu vidējais dzīves ilgums ir 120 dienu. Eritrocītu un hematokrīta palielinājums liecina par eritrocitozi.

Parasti termina “eritrocitoze” vietā tiek lietots jēdziens “policitēmija”, jo dažreiz ir palielināts visu asins šūnu formelementu daudzums.

Īstā policitēmija (eritrocitoze) ir hroniskas leikozes veids, kad kaulu smadzenēs pastiprināti proliferē eritroīdo šūnu klons, vēlāk iesaistoties arī granulocītu un megakariocītu zaram.
Sekundāru absolūtu eritrocitozi var izraisīt

  • plaušu slimības (hipoventilācija);
  • iedzimtas sirdskaites;
  • atrašanās augstumā.

Sekundāra relatīva eritrocitoze var būt fizioloģiska procesa sekas, kad organisma šķidrums pastiprināti atstāj asinsvadus un eritrocītu masa relatīvi palielinās (ja ir ilgstoša caureja un vemšana).
Eritrocītu skaita samazinājums var būt saistīts ar normohromu normocitāru anēmiju vai hiperhromu makrocitāru anēmiju.

Hemoglobīns
Hemoglobīns ir galvenais eritrocītu komponents. Hemoglobīna pamatfunkcija ir skābekļa pārnešana. Hemoglobīns viegli saistās ar skābekli un ogļskābo gāzi un arī viegli šīs vielas atdod.

Pazeminātas vērtības

1. Anēmijas. Anēmija ir simptoms, kad hemoglobīns vai hematokrīts ir mazāks par to references robežvērtību.

Paaugstinātas vērtības

  1. Policitēmija.
  2. Liela fiziska slodze, stress.
  3. Hipoksiskā hipoksija kalnu iedzīvotājiem.

Hematokrīts
Hematokrīts rāda plazmas un eritrocītu attiecību un ir atkarīgs no eritrocītu daudzuma un lieluma. Hematokrīts var būt palielināts, ja cilvēkam bijusi nepieciešama atkārtota eritrocītu masas pārliešana nelielās devās, pacientiem ar hronisku sirdskaiti, hronisku plaušu slimību, īsto policitēmiju. Fizioloģiski šādu palielinājumu var novērot kalnu iedzīvotājiem. Relatīvi paaugstinātu hematokrītu var konstatēt, ja cilvēkam ir hipohidratācija, kā arī šoka apstākļos.

Relatīvi samazināts hematokrīts novērojams tūsku izzušanas periodā, nieru slimniekiem, kā arī pēc fizioloģiskā šķīduma pārliešanas. Samazināts hematokrīts ir sastopams pēc akūta asins zuduma, pēc hemolīzes, traucētas hemopoēzes apstākļos.

MCV – vidējais eritrocītu tilpums

MCV < 80fl (mikrocitāras anēmijas):

  • dzelzs deficīta anēmija;
  • talasēmija;
  • sideroblastiskas anēmijas;
  • hemolītiskas anēmijas.

MCV – 80–100 fl normocitāras anēmijas):

  • aplastiskas anēmijas;
  • hemolītiskas anēmijas;
  • anēmijas pēc asiņošanas;
  • mielodisplastiskais sindroms;
  • dzelzs deficīta anēmijas reģenerācijas fāze.

MCV > 100 fl (makrocitāras un megaloblastiskas anēmijas):

  • vitamīna B12 deficīts;
  • folskābes deficīts;
  • mielodisplastiskais sindroms;
  • hemolītiskas anēmijas;
  • aknu patoloģijas.

MCHC – vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītā
MCH – vidējais hemoglobīna saturs eritrocītā

Pazemināti MCV, MCH, MCHC rādītāji, bet normāls eritrocītu skaits

  1. Dzelzs deficīta anēmija, īpaši, ja ir hroniska asiņošana.
  2. Kuņģa patoloģijas (īpaši hipoacīdās čūlas, erozijas, gastrektomijas, rezekcijas) un dzelzs resorbciju nomācošu medikamentu lietošana.
  3. Hroniskas slimības (tuberkuloze, hroniskas plaušu slimības, autoimūnās slimības).
  4. Citi cēloņi: atkārtota grūtniecība, laktācija, veģetārs uzturs augšanas periodā.

Normāli MCV, MCH, MCHC, bet samazināts eritrocītu skaits

  1. Akūta asiņošana.
  2. Aplāzijas ar pancitopēniju.
  3. Mielosupresija – akūtas leikozes, mieloma, metastāzes.
  4. Anēmija pacientiem ar nieru slimībām.

Paaugstināti MCV, MCH, normāls MCHC, bet samazināts eritocītu skaits

  1. Vitamīna B12, folskābes deficīta anēmija.
  2. Tievo zarnu patoloģijas (tārpu invāzijas, malabsorbcija, rezekcija).
  3. Akūti un hroniski aknu bojājumi – alkohola izraisīti hepatīti, hroniski aktīvi hepatīti.
  4. Mielodisplastiskais sindroms.
  5. Aplastiskas anēmijas ar pancitopēniju.

1.2. Eritrocītu morfoloģijas izmaiņas

Anizocitoze ir eritrocītu lieluma maiņa un eritrocītu lieluma izkliede, ko raksturo RDW (eritrocītu lieluma izkliedes) rādītājs. RDW paaugstinās pacientiem ar makrocitārām anēmijām, mielodisplastisko sindromu u. c.

Poikilocitoze – eritrocītu formas maiņa.
Anizohromija – eritrocītu krāsojuma dažādība, kas liecina par dažādu hemoglobīna saturu tajos.
Hipohromija – eritrocīti krāsojas hipohromi, tie satur maz hemoglobīna.
Hiperhromija – eritrocīti bagātīgi satur hemoglobīnu.
Eritrocīti pēc lieluma tiek iedalīti normocītos (MCV ir 80–100 fl), makrocītos, megalocītos (MCV > 100 fl) un mikrocītos (MCV < 80 fl).

Eritrocītos sastopamie ieslēgumi:

  • Žolī ķermenīši – sīki, tumši zili ieslēgumi (viens, retāk – divi) liecina par DNS klātbūtni;
  • Kebota gredzeni – bāli, sārti ieslēgumi gredzena, elipses vai astoņnieka veidā. Pastāv uzskats, ka tie ir kodolu membrānas paliekas;
  • bazofilā punktainība ir 5–10 sīki punktiņi – tā ir ribosomu patoloģiska precipitācija;
  • eritrocītu kodols – normoblasts;
  • malārijas plazmodijs;
  • ieslēgumi pacientiem ar babeziozi.

Eritrocīti pēc formas tiek iedalīti makroovalocītos (pacientiem ar megaloblastisku anēmiju), ovalocītos, sferocītos, ehinocītos, akantocītos, stomacītos, mērķveida eritrocītos, šistocītos, sirpjveida šūnās, “asaru” piliena eritrocītos.

1.3. Leikocīti

Leikocītu fizioloģiskā pamatfunkcija ir aizsargfunkcija:

  • toksīnu noārdīšana un izvadīšana no organisma;
  • fagocitoze;
  • antivielu produkcija;
  • reģenējošo audu apgāde;
  • līdzdalība bioloģiski aktīvo vielu maiņā.

Fizioloģiski leikocītu skaits palielinās vakaros, no rīta tas ir mazāks. Granulocīti dzīvo 3–9 diennaktis, eozinofilie leikocīti – līdz 2 nedēļām.

Leikocitoze ir leikocītu skaita palielināšanās, tā parasti iestājas kopā ar neitrofiliju.

1. Leikocitoze leikocītu sadalījuma maiņas dēļ var būt vairāku veidu.

1.1. Fizioloģiska:

  • miogēnā leikocitoze (muskulatūras slodze);
  • psihisks sasprindzinājums;
  • gremošana – īpaši olbaltumvielu gremošana;
  • fizikāli faktori – aukstas un karstas vannas.

1.2. Patoloģiska:

  • pēc operācijas;
  • epilepsijas krampju lēkmes laikā un tūlīt pēc tās;
  • šoka un agonijas apstākļos.

2. Īstā leikocitoze – leikopoēzes pastiprināšanās dēļ tā var būt vairāku veidu.
2.1. Fizioloģiska:

  • pirms menstruācijām;
  • grūtniecības laikā (12–15 x 109/l );
  • laktācijas periodā;
  • jaundzimušajiem (15–20–35 x 109/l).

2.2. Patoloģiska jeb reaktīva, to izraisa:

  • akūtas infekcijas (šarlaks, angīna, pneimonija, roze, meningīts, atgriezeniskais tīfs, bakas, retāk – dizentērija, botulisms );
  • iekaisuma procesi (aseptiski – koronārās artērijas tromboze, tromboze kājās, miokarda infarkts; bakteriāli – apendicīts, plaušu abscess, septiski procesi);
  • intoksikācijas (endogenās – urēmija, diabētiskā koma; eksogēnās – jonizējošais starojums, CO, benzols);
  • medikamenti (AKTH, adrenalīns, kortikosteroīdi);
  • akūts asinszudums, operācijas;
  • olbaltumvielas saturošu šķidrumu uzsūkšanās (eksudatīvs pleirīts, perikardīts);
  • asins slimības (policitēmija, leikēmiskās leikozes, limfogranulomatoze, ļaundabīgās limfomas – leikopoēzes audu hiperplāzija);
  • ļaundabīgi audzēji.

Ja tādu slimību, kurām ir raksturīga leikocitoze, attīstības gaitā tiek konstatēts normāls vai samazināts leikocītu skaits, prognoze ir nelabvēlīga. Tomēr pneimonija ar normālu leikocītu skaitu vai pat leikopēniju var noritēt labvēlīgi.

Savukārt, ja leikocitoze tiek konstatēta tādu slimību gaitā, kurām ir raksturīga leikopēnija (vēdertīfs, paratīfs), tas liecina par komplikācijām. Tomēr, lai novērtējums būtu pareizs, jāņem vērā klīniskā aina un leikocitārā formula.

Leikopēnija ir leikocītu skaita samazināšanās

  1. Fizioloģiska leikopēnija ir daudz retāka par leikocitozi, tā ir īslaicīga, un to izraisa dažādi faktori.
    1.1. N. vagus kairinājums, karsta pelde (abos gadījumos paplašinās perifērie asinsvadi un asinis uzkrājas tajos).
    1.2. Spēcīgas emocijas.
    1.3. Reizēm tā sastopama veciem cilvēkiem.
  2. Patoloģisku leikopēniju izraisa šādi faktori.
    2.1. Mielotoksiskie aģenti (jonizējošais starojums, medikamenti – sulfonilamīdi, amidopirīns, butadions, levomicetīns, sintomicīns, analgīns, metilurocils, salvarsāns, zelta preparāti; intoksikācijas – saindēšanās ar arsēnu, benzolu, trinitrotoluolu).
    2.2. Infekcijas slimības (gripa, masalas, masaliņas, bieži vien – A un B vīrusu hepatīti, vēdertīfs, paratīfs, bruceloze, malārija, histoplazmoze, AIDS).
    2.3. Asins slimības (vitamīna B12 deficīta anēmija, hipoaplastiskās un aplastiskās anēmijas, pancitopēnija, infekciozā mononukleoze, akūta leikoze).
    2.4. Splenomegālija, Šēgrena sindroms.
    2.5. Endokrīnās slimības (akromegālija, tireotoksikoze, Adisona slimība).
    2.6. Badošanās, anorexia nervosa, vara deficīts.
    2.7. Limfogranulomatoze un citas ļaundabīgas limfomas.

1.4. Leikocitārā formula

Leikocitārā formula ir dažādu leikocītu veidu procentuālā attiecība asinīs. Izmaiņas leikocitārajā formulā pavada dažādas slimības, un parasti tās ir nespecifiskas. Leikocitārās formulas noteikšanas klīniskā nozīme:

  • tā liecina par stāvokļa smagumu;
  • rāda terapijas efektivitāti;
  • īpaši informatīva tā ir pacientiem ar hemoblastozēm.

Diferencēto leikocītu skaita palielināšanās tiek saukta par novirzi pa labi, mazdiferencēto leikocītu skaita palielināšanās – par novirzi pa kreisi.
Leikocītu deģenerācijas pazīmes:

  • kariorekse – kodola sabrukums;
  • kariolīze – kodola fragmentācija;
  • hromatolīze – kodola hromatīna izšķīšana, hipersegmentācija;
  • citoplazmas toksiskā graudainība – koagulējas olbaltumvielas;
  • citoplazmas vakuolizācija – taukainā deģenerācija (to var novērot pacientiem smagā septiskā stāvoklī, kā arī ar abscesiem, staru slimību);
  • leikocītu anizocitoze;
  • kodola piknoze – kodols ir blīvs, mazs.

Visbiežāk deģeneratīvās pazīmes tiek konstatētas neitrofilos leikocītos un monocītos. Tie rodas metabolisma traucējumu dēļ šūnās.

Leikocītu morfoloģiskās anomālijas

Bieži sastopamās leikocītu morfoloģiskās anomālijas ir ģenētiski noteiktas. Visvairāk izplatītās leikocītu morfoloģiskās anomālijas ir

1) Peldžera-Hjūeta (Pelger-Huet) anomālija.
Labdabīga, ar dzimumu nesaistīta, dominanti pārmantota pazīme. Tiek skarta neitrofilo leikocītu kodola forma – segmentu hiposegmentācija; kodoli atgādina stabiņkodolus ar nedaudz paplašinātiem galiem, vai kodolu veido tikai divi segmenti – “pensneja šūnas”. Anomāliju ir svarīgi atšķirt no novirzes leikocitārā formulā pa kreisi, kas ir infekcijas slimniekiem;
2) PseidoPeldžera-Hjūeta anomālija.
Veidojas dzīves laikā, parasti sekundāri kādai hematoloģiskai slimībai, visbiežāk – mielodisplastiskam sindromam;
3) iedzimta neitrofilo leikocītu segmentu kodola hipersegmentācija.
Autosomāli dominanta pārmantojamība. Hipersegmentēti neitrofilie leikocīti veido vairāk par 10–14 %.

Neitrofilija – neitrofilo leikocītu skaita palielināšanās.

  1. Infekcijas – bakteriālas, dažu vīrusu, parazitāras.
  2. Iekaisumi – reimatisms, reimatoīdais artrīts, pēc operācijām, išēmiskas nekrozes, miozīti, peridontīts.
  3. Intoksikācijas – cukura diabēts, urēmija, aknu nekroze.
  4. Asins slimības – policitēmija, hroniska mieloleikoze, pēc splenektomijas, hemolītiskas anēmijas, asiņošanas, ļaundabīgi audzēji.
  5. Emocionāls uzbudinājums – aukstums, sāpes, apdegumi, dzemdības, traumas, slikta dūša, elektriskais šoks, bailes.

Neitropēnija – neitrofilo leikocītu skaita samazināšanās < 2,0 x 103/mm3. Atkarībā no neitrofilu skaita nosacīti tiek izšķirtas vairākas neitropēnijas pakāpes. Klīniski tas ir visai nozīmīgs faktors, jo tam ir raksturīga bakteriālas, tā arī sēnīšu un vīrusu infekcijas pievienošanās. Cēloņi var būt gan iegūti, gan iedzimti.

Neitropēniju klasifikācija

Neitropēnijas pakāpe Neitrofilo leikocītu absolūtais skaits (x 103/mm3)
I. Viegla 1,0–2,0
II. Vidēji smaga 0,5–1,0
III. Smaga < 0,5
IV. Īpaši smaga < 0,2
  1. Bakteriālas infekcijas – vēdertīfs, bruceloze, paratīfs.
  2. Vīrusu infekcijas – gripa, masalas, infekciozais hepatīts, vējbakas.
  3. Riketsiozes – izsitumu tīfs un citas, malārija, jebkuras ilgstoša, novārdzinoša infekcija gados vecākiem cilvēkiem.
  4. Asins slimības – aplastiska anēmija, akūtas leikozes subleikēmiska forma, hipersplenisms, megaloblastiska anēmija, dzelzs deficīta anēmija, anafilaktiskais šoks, tireotoksikoze, aknu ciroze.

Eozinofilija – eozinofilo leikocītu skaita palielināšanās > 0,4 x 103/mm3.

Eozinofiliju klasifikācija

Eozinofilijas pakāpes Eozinofilo leikocītu absolūtais skaits (x 103/mm3)
Viegla 0,4–1,5
Vidēja 1,5–5,0
Smaga > 5,0
  1. Alerģiskas slimības – bronhiālā astma, siena drudzis, pastriprināts jutīgums pret medikamentiem.
  2. Ādas slimības, parazītu invāzijas – trihineloze, retāk zarnu parazīti.
  3. Infekcijas – skarlatīna, citu infekciju izveseļošanas fāzē.
  4. Asins slimības – hroniska mieloleikoze, policitēmija, perniciozā anēmija, limfogranulomatoze, pēc splenektomijas, ļaundabīgi audzēji ar metastāzēm un nekrozēm, apstarošana, mezglainais periartrīts, reimatoīdais artrīts, smēķēšana, tuberkuloze.

Eozinopēnija – eozinofilo leikocītu skaita samazināšanās.

Eozinopēnija ir raksturīga lielākajai daļai piogēno infekciju, dzemdībām, smagām operācijām, šokam.

Bazofilija – bazofilo leikocītu skaita palielināšanās.

Hroniska mieloleikoze, mielofibroze, policitēmija, miksedēma, čūlainais kolīts, hronisks sinusīts, bakas, vējbakas, pastiprināts jutīgums pret barību, reakcija uz sveša olbaltuma ievadīšanu, hroniskas anēmijas, pēc splenektomijas.

Bazopēnija – bazofilo leikocītu skaita samazināšanās.

Hipertireoze, ovulācija, grūtniecība, stress, akūtas infekcijas, Kušinga sindroms.

Limfocitoze – limfocītu skaita palielināšanās.

Infekciozā mononukleoze, infekciozā limfocitoze, infekciozais hepatīts, vīrusu infekcijas (citomegalovīrusa u. c.).
Garais klepus, toksoplazmoze, tuberkuloze.

Asins slimības: akūta un hroniska limfoleikoze, limfosarkoma, smago ķēžu slimības.

Limfopēnija – limfocītu skaita samazināšanās.

Akūtas infekcijas u. c. slimības (to nosaka palielināts kortikosteroīdu saturs šiem slimniekiem).
Miliāra tuberkuloze, pastiprināta limfas izdalīšanās caur zarnu traktu, limfogranulomatoze, sarkanā vilkēde, aplastiska anēmija, nieru nepietiekamība, ļaundabīgā audzēja terminālās stadijas, imūndeficīta stāvokļi T limfocītu skaita samazināšanās dēļ.

Monocitoze – monocītu skaita palielināšanās.

Infekcijas – subakūts septisks endokardīts rekovalescencē, vīrusu, sēnīšu, riketsiju, vienšūņu (protozoa) infekcijas.
Granulomatozes: aktīva tuberkuloze, sifiliss, sarkoidoze, bruceloze, reģionālais enterīts, čūlainais kolīts.

Asins slimības: akūta monocitārā leikoze, mielomonocitārā leikoze, hroniska mieloleikoze, mielomas slimība, ļaundabīga histiocitoze, dažādas neitropēnijas, aplastiskas anēmijas reģenerācijas fāzē.

Kolagenozes: diseminētā sarkanā vilkēde, reimatoīdais artrīts, mezglainais periartrīts.

Monocitopēnija – monocītu skaita samazināšanās.
Aplastiska anēmija, matšūnu leikoze.

1.5. Trombocīti

Trombocīti ir asins formelementi, kas izdala faktorus, kuri piedalās recēšanas procesā. Trombocītiem ir svarīga nozīme hemostāzes procesā. 80–85 % slimnieku hemorāģiskās diatēzes cēlonis ir trombocītu skaita vai aktivitātes samazināšanās. Bīstama ir trombocitopēnija, kas mazāka par 20–30 x 109/L, jo var sākt izpausties hemorāģiskās diatēzes simptomi.

Trombocitozi izraisa

1) akūtas infekcijas, strutaini un septiski procesi, hronisks pankreatīts, aknu ciroze, sirds slimības;
2) kolagenozes (reimatoīdais artrīts);
3) dzelzs deficīta anēmija, operācijas, splenektomija;
4) policitēmija, pārmantota trombocitoze, kaulu smadzeņu metaplāzija, osteomieloskleroze, hroniska mieloleikoze;
5) ļaundabīgi audzēji, sevišķi – diseminētie, progresējošie.

Trombocitopēniju izraisa

1) medikamenti – sulfonilamīdi, penicilīns, aspirīns, anestētiķi, beta blokatori, dekstrāns, zelta preparāti, ķīmijterapeitiskie līdzekļi;
2) badošanās, aknu ciroze, nieru mazspēja, paroksizmālā nakts hemoglobinūrija;
3) vīrusu infekcijas;
5) akūtas, retāk – hroniskas leikozes;
6) kaulu smadzeņu hipoaplāzija un aplāzija;
7) jonizējošais starojums, benzols, alkohols;
8) pārmantotas trombocitopēnijas:

  • Vilebranda slimība;
  • Viskota-Oldridža (Wiscott-Aldrich) sindroms;
  • Maja-Heglina (May-Hegglin) anomālija;
  • Glancmaņa trombastēnija.

Veselu cilvēku asinīs var būt 5 % makrotrombocītu un mikrotrombocītu. Trombocītu skaits vienmēr tiek novērtēts kopā ar trombocītu vidējo tilpumu (MPV).
Trombocītu sadales plašums (PDW) jeb trombocītu anizocitoze raksturo trombocītu izkliedes plašumu. Jo dažādāki ir trombocīti pēc lieluma, jo anizocitoze ir lielāka.

2. Eritrocītu grimšanas ātrums (EGĀ)

Eritrocītu grimšanas ātrums ir visbiežāk noteiktais asins laboratoriskais rādītājs, ko izmanto slimību diagnostikai un monitorēšanai. Eritrocītu grimšanas ātrums ir organisma patoloģiska stāvokļa nespecifisks indikators. Paaugstināts EGĀ ir jutīgs, bet nespecifisks tests, kas liecina par aktīvu iekaisuma procesu.

Eritrocītu grimšanas ātrums ļauj spriest par eritrocītu suspensijas stabilitāti. Eritrocītu grimšana ir to nosēšanās zemes gravitācijas spēka ietekmē. EGĀ ir galvenokārt plazmas olbaltumu, piemēram, fibrinogēna, kas palielinās akūtās fāzes reakcijas laikā, ietekmēta reakcija. EGĀ ietekmē izmaiņas albumīnu un globulīnu attiecībā, fibrinogēna, gamma globulīnu un beta globulīnu koncentrācijas izmaiņas, eritrocītu skaita un to formas izmaiņas asinīs un citi faktori, kas nav saistīti ar slimību (vecums, medikamenti).

EGĀ pēc Vestergrena izmaiņu novērtējums

  1. Nelielas izmaiņas – līdz 20 mm/st.
  2. Mērenas izmaiņas – līdz 50 mm/st.
  3. Izteiktas izmaiņas – līdz 90 mm/st.
  4. Ļoti izteiktas izmaiņas – vairāk nekā 90 mm/st.
  5. Palēnināts EGĀ – mazāk nekā 2 mm/st.

Ja EGĀ rādītājs ir lielāks par 100 mm/st, tas liecina, ka pacients cieš no kādas nopietnas sistēmiskas slimības (saistaudu sistēmiskās slimības, malignitātes, infekcijas, cirozes u. c.).

Paaugstinātas vērtības

1. Infekcijas:

  • tuberkuloze;
  • akūts hepatīts;
  • bakteriālas infekcijas.

2. Kardiālas patoloģijas:

  • akūts miokarda infarkts;
  • aktīvs reimatisms.

3. Abdominālas slimības:

  • pēc sirds operācijām;
  • akūta iegurņa apvidus iekaisuma slimība;
  • ruptūra sievietēm ar ārpusdzemdes grūtniecību;
  • no grūtniecības 3. mēneša līdz aptuveni trim nedēļām pēc dzemdībām.

4. Locītavas patoloģijas:

  • reimatoīdais artrīts.

EGĀ vērtībām ir tendence korelēt ar reimatoīdā artrīta aktivitāti, un tās var izmantot, lai monitorētu šīs slimības ārstēšanas efektivitāti;

  • piogēnais artrīts.

5.  Dažādas patoloģijas:

  • audu nekrozes, īpaši pacientiem ar audzējiem (ļaundabīgu limfomu, resnās zarnas, krūts vēzi);
  • seruma globulīnu daudzuma palielināšanās (tostarp mieloma, krioglobulinēmija, makroglobulinēmija);
  • hipoalbuminēmija;
  • hipotireoze un hipertireoze;
  • akūta asiņošana;
  • nefrozes, nieru slimības ar urēmiju;
  • intoksikācija ar svinu un arsēnu;
  • milzšūnu vaskulīti.

Nav izmaiņu

  1. Infekcijas:
    • tifoīdais drudzis;
    • undulantais drudzis;
    • malārijas lēkme;
    • infekciozā mononukleoze;
    • nekomplicētas vīrusu infekcijas.
  2. Kardiālas patoloģijas:
    • stenokardija;
    • akūtas nieru un sirds slimības.
  3. Abdominālas patoloģijas:
    • akūts apendicīts (pirmās 24 stundas);
    • ārpusdzemdes grūtniecība bez ruptūras;
    • agrīna grūtniecība.
  4. Locītavas patoloģijas:
    • deģeneratīvais artrīts.
  5. Dažādas patoloģijas:
    • peptiskā čūla;
    • akūta alerģija.

3. Retikulocīti

Retikulocīti ir jauni eritrocīti, kas izveidojušies, normoblastiem zaudējot kodolu, jo hemoglobinizācija notiek lēnāk nekā kodola nobriešana.
Retikulocītu skaits perifērajās asinīs atspoguļo kaulu smadzeņu reģenerācijas spējas.
Analīze tiek plaši lietota anēmiju diagnostikā un to terapijas novērtēšanā.

Palielināts retikulocītu skaits

  1. Asins zudums (5.–7. dienā).
  2. Hemolīzes (īpaši krīžu laikā līdz pat 20–40 %).
  3. Adekvāta anēmiju terapija (5.–8. dienā).

Samazināts retikulocītu skaits

  1. Aplastiskas anēmijas.
  2. Vitamīna B12 un folskābes deficīta anēmijas.
  3. Miksedēmas.
  4. Alkoholisms.
  5. Autoimūnas izcelsmes neefektīva eritropoēze.
  6. Hemolītiskas slimības areģeneratīvas krīzes.

4. Eritrocītu bazofilā punktainība

Eritrocītu bazofilā punktainība ir agregācija, kas veidojas no ribosomām un dzelzs saturošiem mitohondrijiem.

Eritrocītu bazofilo punktainību var atrast pacientiem ar

1) svina intoksikāciju;
2) sideroblastu anēmiju;
3) megaloblastu anēmiju.

arrow_upward