Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Hormoni

Terminu “hormoni” pirmo reizi lietoja Viljams Beiliss un Ernsts Starlings 1904. gadā, aprakstot sekretīna darbību. No šī darba izrietēja koncepcija, ka

1) hormoni ir molekulas, ko sintezē specifiski audi – dziedzeri. Tos var sintezēt arī šūnu grupa un atsevišķas šūnas;
2) hormoni tiek sekretēti tieši asinīs, kas tos aiznes līdz to darbības vietai;
3) hormoni specifiski maina noteiktu jutīgu audu (mērķa orgānu, mērķa šūnu) aktivitāti.

Mūsdienās šī termina nozīme ir paplašinājusies. Hormoni ir ķīmiski starpnieki, kas koordinē dažādu šūnu aktivitāti daudzšūnu organismā.

Hormoni pēc to ķīmiskās struktūras tiek iedalīti trīs grupās:

1) steroīdos (holesterola atvasinājumos);
2) polipeptīdos un olbaltumvielās (insulīns, oksitocīns);
3) aminoskābju atvasinājumos (nelielas molekulas – adrenalīns, tiroksīns).

Mūsdienās ir noskaidrots daudzu hormonu molekulārais darbības mehānisms. Hormoni specifiski var iedarboties trīs veidos, respektīvi, mainot

1) fermentu un citu olbaltumvielu sintēzes ātrumu;
2) fermentatīvās katalīzes ātrumu;
3) šūnu membrānu caurlaidību.

Neviens no hormoniem nav ne ferments, ne koferments. Hormonu iedarbība notiek, tiem regulējot jau esošos procesus.

  1. Olbaltumvielu un peptīdu hormoni (arī kateholamīni) savu iedarbību veic, mijiedarbojoties ar mērķa orgāna receptoriem, kas atrodas plazmatiskās šūnas membrānā.
    Bioloģisko hormonu efektu, kas rodas to mijiedarbībā ar plazmatiskajiem receptoriem, tālāk novada otrais starpnieks, kas vairumam olbaltumvielu hormonu ir cAMF, savukārt citiem – polifosfoinozīdsistēmas pārstāvji diacilglicerīns un inozitoltrifosfāts.
  2. Citi hormoni kontaktējas ar receptoriem šūnas iekšienē. Steroīdie hormoni mijiedarbojas ar citoplazmas receptoriem, bet tireoīdie hormoni – ar kodola receptoriem.
arrow_upward