Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Iztriepju izmeklēšana

1. Iztriepju izmeklēšana uz STS

Bakterioskopiskā metode ir uzskatāma par vienu no pamatmetodēm seksuāli transmisīvo slimību (STS) laboratorās diagnostikas praksē. Pēc raksturīgās morfoloģijas ir iespējams identificēt gonokokus, trihomonas, bakteriālās vaginozes floru, raugiem līdzīgās sēnītes.

Morfoloģiskā atrade

1. Normāla mikroflora.

Normāla mikroflora: neliels mikroorganismu skaits, no kuriem 95 % veido Lactobacillus, un nosacīti patogēnā flora ir nelielā koncentrācijā. Normālā mikroflorā var būt atsevišķi koki, sīkas nūjiņas. Katrai sievietei flora ir individuāla un salīdzinoši pastāvīga, nedaudz mainoties menstruālā cikla dažādās fāzēs. Mikroorganismu kopums var būt ļoti dažāds, bet pārsvarā ir aerobā flora. Sievietēm pēcmenopauzes periodā Dēderlaina nūjiņu nomaina koki, grampozitīvi diplokoki, sīkas nūjiņas. Bakteriālā flora pēcmenopauzē var būt skopa. Bakteriālās floras sastāvs ir atkarīgs no hormonāliem faktoriem, medikamentu lietošanas, seksuālajiem kontaktiem, infekcijām.

2. Bakteriālai vaginozei raksturīga mikroskopiskā atrade.

Biežāk sastopamais bakteriālās vaginozes ierosinātājs ir kokveida nūjiņa Gardnerella vaginalis, kas variabli krāsojas pēc Grama metodes, un Mobiluncus nūjiņas – gramnegatīvas, dažāda lieluma un biezuma pusmēnesveida nūjiņas. Šie mikroorganismi koncentrējas uz epitēlijšūnām, veidojot tā saucamās “aplipušās” šūnas (clue cells). Bakteriālās vaginozes floras sastāvā var būt sastopami arī citi mikroorganismi – gan aerobie, gan anaerobie (t. s. polimorfā flora).

Leikocītu skaits nav palielināts, epitēlijšūnu skaits ir lielāks par leikocītu skaitu.

Samazinās vai pat izzūd Lactobacillus morfotipa mikroorganismu skaits (1–5 redzes laukā), parādās gardnerellozā, Mobiluncus u. c. fona flora.

3. Trihomonu baterioskopiskā identifikācija.

Trichomonas vaginalis ir vienšūnu organisms, kas parazitē dzimumorgānu gļotādā, pārsvarā makstī. Krāsotā preparātā tām ir izteiktas kontūras, neliels, ekscentrisks, bumbierveida, trīstūrveida vai apaļš kodols un maiga, šūnaina citoplazma.

4. Raugiem līdzīgo sēnīšu identifikācija.

Visvairāk izplatīto uroģenitālo mikožu ierosinātāji ir Candida un Sacharomyces dzimtu sēnītes.

5. Gonokoku mikroskopiskā identifikācija.

Gonokoki ir gramnegatīvi, sapāroti diplokoki, kas atgādina pupiņas, kuras ar ieliekto virsmu novietotas viena pret otru. Ja bakterioskopiskā aina nav pārliecinoša, ir nepieciešama bakterioloģiska izmeklēšana vai polimerāzes ķēdes reakcijas izmantošana diagnostikā.

2. Citoloģiska izmeklēšana

Ginekoloģiskās profilaktiskās apskatēs ņemta morfoloģiskā materiāla citoloģiska izmeklēšana.
Izmeklējuma mērķis – dažādu audu šūnu un to morfoloģiskā stāvokļa, kā arī šūnu malignitātes kritēriju noteikšana. To izmanto ģimenes ārstu, ginekologu un onkoginekologu praksē dzemdes kakla un maksts pirmsvēža, fona procesu, subklīnisku un agrīnu klīnisko formu ļaundabīgo audzēju diagnostikā un profilaksē – dzemdes kakla vēža skrīningam.

Citoloģisko izmeklējumu morfoloģiskās izmaiņas ir sagrupētas 5 citoloģiskās grupās:

1) I grupa – norma. Preparāts satur tikai normālas plakanā un prizmātiskā epitēlija šūnas;
2) II grupa – iekaisums, dishormonāli procesi un citas labdabīgas pārmaiņas ar šiem procesiem atbilstošām šūnu izmaiņām un fona elementiem;
3) II–III – citoloģiski vieglas pakāpes šūnu displāzijas aina (Cin I);
4) III A – vidējas pakāpes šūnu displāzijas aina (Cin II);
5) III B – smagas pakāpes šūnu displāzijas aina (Cin III);
6) III–IV – šūnu atipija ar malignizācijas sākuma pazīmēm (Cin III);
7) IV grupa – retas ļaundabīga procesa šūnas preparātā;
8) V grupa – izteiktas šūnu ļaundabīgas augšanas pazīmes. Tad, pēc iespējas, tiek konstatēta arī audzēja histoloģiskā forma.

Serozo dobumu punkcijas materiāla citoloģiska izmeklēšana
Patoloģiskā procesa elementu, šūnu konstatēšana un to izvērtēšana, nosakot procesa raksturu (labdabīgs, ļaundabīgs), audzēja tipa identifikācija. Šo izmeklējumu izmanto internajā medicīnā, onkoloģijā, ķirurģijā un ginekoloģijā.

No krūts dziedzera ņemta morfoloģiskā materiāla citoloģiska izmeklēšana
Atbilstošo audu šūnu morfoloģijas un tās izmaiņu pakāpes, displāzijas un ļaundabīgo procesu diagnostika. Šo izmeklējumu izmanto sieviešu profilaktiskajās apskatēs, ārstu ginekologu un onkologu praksē krūts labdabīgo pirmsvēža slimību (displāzijas) un ļaundabīgo procesu diagnostikā.

Dzemdes dobuma materiāla citoloģiska izmeklēšana
Šūnu morfoloģijas noteikšana, malignas šūnu transformācijas pazīmju kopuma atklāšana un to diferencēšana no ļaundabīgām pārmaiņām. Šo izmeklējumu izmanto ginekoloģisko saslimšanu diagnostikā, agrīna dzemdes dobuma un cervikālā kanāla vēža diagnostikā.

Krēpu citoloģiska izmeklēšana
Patoloģiskā procesa elementu, šūnu konstatēšana, to izvērtēšana, procesa rakstura (labdabīgs, ļaundabīgs) noteikšana pēc tām. Šo izmeklējumu izmanto elpošanas ceļu saslimšanu diagnostikā internajā medicīnā, onkoloģijā, ftiziatrijā.
Pozitīva atrade krēpu citoloģiskajā izmeklēšanā:

  • plakanšūnu plaušu vēzis: 67–85 %;
  • sīkšūnu plaušu vēzis: 64–70 %;
  • adenokarcinoma: 55 % gadījumu.

Urīna un urīnpūšļa skalojuma citoloģiskā izmeklēšana
Šūnu malignitātes kritēriju kopuma noteikšana, diferencējot labdabīgās šūnu pārmaiņas no ļaundabīgajām.
Šo izmeklējumu izmanto urīnizvadceļu slimību diagnostikā.

Ādas, gļotādu veidojumu, nokasījumu citoloģiskā izmeklēšana
Ādas un gļotādas šūnu morfoloģijas un to izmaiņu, kā arī citu audu šūnu klātienes un to izmaiņu noteikšana. Ādas un gļotādas ļaundabīgo, iekaisumu un citu procesu diagnostika.

Fibroezofagogastroskopijās un kolonoskopijās iegūtā materiāla citoloģiska izmeklēšana

  • Labdabīga rakstura procesu kuņģī (gastrīta, polipu, cistas, eroziju) radītās izmaiņas šūnās un to sastāvā nav stingri specifiskas, tāpēc pēc citoloģiskās atrades vien šos procesus diagnosticēt nav iespējams. Citoloģiskā izmeklēšanā var noteikt tikai šūnu pārmaiņas – proliferācijas pakāpi, ar vai bez atipijas, šūnu distrofiskas pārmaiņas. Tas pats attiecas arī uz barības vada un resnās zarnas labdabīga rakstura izmaiņām.
  • Šūnas ar atipiskām pārmaiņām, kas varētu liecināt par ļaundabīgu procesu, bet nav pietiekami pārliecinošas ļaundabīga procesa diagnozei. Šādas šūnu pārmaiņas var būt pacientiem ar labdabīga procesa izraisītām spēcīgām epitēlija izmaiņām, kā arī ar malignizāciju.
  • Šūnas ar visām ļaundabīgas atipijas pazīmēm pietiekamā daudzumā. Tad, ja iespējams, jānosaka audzēja histoloģiskā forma.

3. Prostatas eksprimāts

Diagnostiskā nozīme pacientiem ar akūtu un hronisku iekaisumu, arī specifisku iekaisumu, audzējiem un prostatas hipertrofiju (gados vecākiem vīriešiem).

  • Leikocītu skaits palielinās dažādu iekaisuma procesu laikā. To skaitu var ietekmēt arī citi faktori, piemēram, analīzes noņemšanas tehnika, uretras satura piemaisījums.
  • Eritrocītu skaits palielinās, ja ir iekaisums vai prostatas audzējs.
  • Epitēlija šūnas – cilindriskā epitēlija deskvamācija bieži norit ar olbaltumu un taukaino deģenerāciju, parasti iekaisuma procesa sākumā un pacientiem ar audzēju.
  • Makrofāgi atrodami, ja ir hronisks iekaisums un sekrēta stāze. Pie šūnu procesiem atrod arī gigantiskās šūnas.
  • Amiloīdos ķermenīšus normā nav konstatējami, tie parādās pacientiem ar sekrēta stāzi iekaisuma laikā, prostatas adenomu un prostatas hipertrofiju (gados vecākiem vīriešiem).
  • Lecitīna graudiņi samazinātā daudzumā ir atrodami, ja ir prostatas ļaundabīgs audzējs, iekaisums ar palielinātu leikocītu skaitu.

4. Histoloģijas izmeklējumi

Histoloģijas izmeklējumos tiek konstatētas un izvērtētas novirzes no normas jeb patoloģiskas pārmaiņas cilvēka orgānu, audu un šūnu morfofunkcionālajā struktūrā. Ārsti histoloģiskos izmeklējumus visvairāk izmanto dažādas lokalizācijas audzēju diagnozes apstiprināšanai. Latvijā sievietes visvairāk slimo ar krūts un dzemdes kakla vēzi, vīrieši – ar kuņģa un plaušu vēzi.

Krūts vēža diagnostika
Krūts ļaundabīgie audzēji galvenokārt attīstās no piena izvadkanāliņiem (duktālās karcinomas) vai daiviņām (daiviņu jeb lobulārās karcinomas), retāk – no krūtsgala audiem, vēl retāk – no citiem neepiteliāliem audiem.
Krūts vēža histoloģiskās formas ir šādas: karcinoma, duktāla karcinoma, daiviņu karcinoma, krūtsgala ļaundabīgs audzējs, cits audzēja variants.

Dzemdes kakla vēža diagnostika
Dzemdes kakla vēža riska faktori ir daudzkārtējas dzemdības, neskaitāmi dzimumpartneri, cilvēku papilomas vīruss.
Histoloģiski aptuveni 90 % gadījumu dzemdes kakla audzēji ir plakanšūnu vēži. Adenokarcinoma ir aptuveni 10 % gadījumu. Dzemdes kakla vēzis ir otra biežākā onkoloģiskā slimība sievietēm.

Kuņģa vēža diagnostika
Adenokarcinoma ir visbiežāk sastopamais kuņģa ļaundabīgais audzējs. Primāra kuņģa limfoma ir pēc kārtas otrs biežākais kuņģa ļaundabīgais audzējs. Latvijā kuņģa vēzis bieži vien tiek diagnosticēts vēlu, tāpēc ķirurģiskā ārstēšana ir efektīva tikai 40 % gadījumu.

Plaušu vēža diagnostika
Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs un ASV, plaušu vēzis ir visbiežāk sastopamais audzējs un arī biežākais nāves cēlonis vīriešu vidū.

Plaušu vēzis ir polimorfa slimība, un tā dažādiem morfoloģiskiem variantiem parasti ir arī atšķirīga klīniskā norise un ārstēšana. Tādēļ atkarībā no atšķirīgās ārstēšanas taktikas visi plaušu audzēji nosacīti tiek dalīti divās lielās grupās – sīkšūnu vēzī (20–25 %) un nesīkšūnu vēzī (75–80 %), pēdējā formas ir plakanšūnu vēzis, adenokarcinoma un lielšūnu vēzis.

Plaušu vēzis bieži ir saistīts ar smēķēšanu (smēķētāji ar to slimo 30 reizes biežāk par nesmēķētājiem). Ārstēšanas taktika ir atkarīga no audzēja izplatības un histoloģiskā tipa. Sīkšūnu vēzis visbiežāk tiek ārstēts ar ķīmijterapiju, plakanšūnu vēzis – ar operāciju vai staru terapiju, dziedzeršūnu plaušu vēzim jāveic radikāla operācija.

Prostatas vēža diagnostika
Prostatas vēža diagnostikā tiek veikta transrektāla vai transperineāla prostatas biopsija. No jebkura palpējamā prostatas mezgla jāņem bioptāts un tas jāizmeklē histoloģiski. 90 % gadījumu biopsijas materiālā var apstiprināt vēža šūnu klātbūtni. Ja ir palpējami mezgli, bet biopsijas atrade ir negatīva, veidojumi atkārtoti jākontrolē palpatori. Mezglam palielinoties, nepieciešama atkārtota biopsija.

Resnās zarnas vēža agrīna diagnostika
Lai iekaisīgas zarnu slimības slimniekiem laikus varētu pamanīt ļaundabīgu audzēju, atkārtoti jāveic kolonoskopija un no aizdomīgajām vietām jāņem 4–10 bioptāti displāzijas konstatēšanai. Ja displāziju netiek konstatēta, tad nākamā kolonoskopija jāveic pēc 2–3 gadiem. Ja ir aizdomas par displāziju, kolonoskopija jāatkārto pēc 6–12 mēnešiem.

arrow_upward