Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Plazmas olbaltumvielas

Asins plazma ir dinamiska sistēma, kas ir līdzsvarā ar apkārtējiem audiem, piedalās audu barošanā, aizsardzībā, uztur pH un osmotisko balansu, piedalās šūnu funkciju un aktivitātes regulācijā. Šīs funkcijas plazmai ļauj pildīt tās sastāvā esošās olbaltumvielas.

Kopējais plazmas olbaltumvielu daudzums ir apmēram 7 %. Cilvēka plazma satur vairākus simtus dažādu olbaltumvielu. Aptuveni 100 no tām šobrīd ir izolētas un strukturāli, kā arī funkcionāli aprakstītas. Plazmas olbaltumvielas gan funkcionāli, gan strukturāli ir visai heterogēna grupa, un to koncentrācijas apjoms plazmā ir ļoti plašs. No klīniskā un patobioķīmiskā aspekta lietderīgi ir klasificēt plazmas olbaltumvielas pēc to funkcijas.

Plazmas olbaltumvielu (proteīnu) funkcionālā klasifikācija

Klasifikācija Piemēri
1. Transporta proteīni Transferīns
2. Akūtās fāzes proteīni CRO
3. Antiakūtās fāzes proteīni Albumīns, transferīns
4. Komplementa un recēšanas faktori C4, faktors VIII
5. Fermenti Amilāze
6. Antifermenti (proteināžu inhibitori) Antitrombīns III
7. Proteohormoni Insulīns
8. Imunoglobulīni IgG
9. Proteīni, kuru funkcija nav pilnībā izpētīta Alfa 1 skābais glikoproteīns

Papildus minētajām funkcijām visi plazmas proteīni (bet galvenokārt albumīns) darbojas kā bufersistēma un uztur onkotisko spiedienu.

Plazmas proteīnu koncentrācija ir dinamisks parametrs. Tas ir atkarīgs no to biosintēzes, sadales starp intravaskulāriem un ekstravaskulāriem šķīdumu kompartamentiem un eliminācijas (degradācijas, katabolisma, zuduma).

1. Kopējais olbaltums

Kopējais olbaltums ir visu serumā vai plazmā esošo dažādo olbaltumvielu summa. Plazma satur par 0,2–0,4 % vairāk olbaltumvielu nekā serums fibrinogēna dēļ.

Hipoproteinēmija un hiperproteinēmija ir mazspecifiski rādītāji, kurus galvenokārt izmanto, lai novērtētu pacienta stāvokli. Biežāk sastopama ir nevis absolūta, bet gan relatīva hiperproteinēmija. Kopējā olbaltuma daudzumu ietekmē olbaltuma sintēzes ātrums, olbaltuma degradācijas ātrums un plazmas apjoms.

Paaugstinātas vērtības

  • Dehidratācija.
  • Hipergammaglobulinēmija (hroniskas infekcijas).
  • Paraproteinēmija (mielomas slimība, Valdenstrēma makroglobulinēmija).
  • Paaugstināta akūtās fāzes olbaltumu sintēze.

Pazeminātas vērtības

  • Olbaltuma zudums (gastroenteropātijas, nefrotiskais sindroms, apdegumi).
  • Samazināta olbaltuma uzņemšana vai sintēze (olbaltuma nepietiekamība uzturā, traucēta olbaltuma sašķelšanās un uzsūkšanās, hroniskas aknu slimības, humorālie imūndeficīti).
  • Paaugstināta olbaltuma vielmaiņa un izmantošana (endokrinoloģiskās slimības, piemēram, tireotoksikoze; audzēji).
  • Palielināta kapilāru caurlaidība (ģeneralizēta infekcija).

2. Albumīns

Albumīns veido vairāk par pusi no kopējā olbaltuma. Pēc molekulmasas tas ir viens no vieglākajiem plazmas proteīniem. Albumīns ir globulārs proteīns. Albumīnam vissvarīgākā nozīme ir onkotiskā spiediena uzturēšanā. Albumīna koncentrācijas samazināšanās < 30 g/L izraisa onkotiskā spiediena samazināšanos un tūsku veidošanos.

Albumīna galvenās funkcijas:

1) koloidāli osmotiskā spiediena uzturēšana (80 % no kopējā koloidāli osmotiskā spiediena rada albumīns);
2) transporta proteīns – transportē bilirubīnu, taukskābes, kalcija jonus, varu, tiroksīnu, aldosteronu, kā arī citus lipofilus savienojumus un molekulas. Albumīns transportē medikamentus (klofibrātu, fenilbutazonu u. c.), un medikamenti saistībā ar albumīnu nav aktīvi. Pacientiem ar hipoalbuminēmiju pat vidējas dozas medikamenta lietošana var izraisīt toksisku efektu;
3) rezerves proteīns – izpilda depo lomu kā aminoskābju avots.

Hiperalbuminēmijai nav praktiskas klīniski diagnostiskas nozīmes.

Paaugstinātas vērtības

  • Dehidratācija.

Pazeminātas vērtības

  1. Samazināta albumīna uzņemšana un sintēze:
    • nepietiekamība uzturā;
    • traucējumi albumīna sašķelšanās un uzsūkšanās procesā;
    • traucējumi aminoskābju izmantošanā albumīna sintēzei (ciroze, hepatocerebrālā distrofija, hepatīti, aknu amiloidoze);
    • iedzimta hipoalbuminēmija.
  2. Paaugstināta albumīna ekskrēcija un degradācija:
    • albumīna zudums caur ādu (termiskie apdegumi, eksudatīvas dermopātijas), nierēm (nefrotiskais sindroms), kuņģa-zarnu traktu (enteropātijas – albumīna vērtība var būt zemāka par 20 g/L);
    • pastiprināts albumīna katabolisms – endokrinoloģiskas patoloģijas (tireotoksikoze, Icenko-Kušinga sindroms), akūtas un hroniskas infekcijas, traumas, audzēji;
    • palielināts albumīna sadalījuma apjoms – hiperhidratācija, palielināta kapilāru caurlaidība (ģeneralizēta infekcija).

3. Olbaltumvielu frakcijas

Olbaltumvielu sadalīšana frakcijās ir orientējoši kvantitatīva metode, lai novērtētu dažu olbaltumvielu daudzumu. Galvenokārt tiek noteiktas un interpretētas 5 olbaltumvielu frakcijas: albumīns, alfa 1 globulīni, alfa 2 globulīni, beta globulīni (beta 1 globulīnu un beta 2 globulīnu frakcijas var arī nošķirt), gamma globulīni. Šo frakciju klīnisko interpretāciju nosaka olbaltumvielas, kuras ietilpst to sastāvā.

  1. Albumīna zona:
    • prealbumīns;
    • albumīns.
  2. Alfa 1 globulīnu frakcija:
    • alfa 1 antitripsīns;
    • alfa 1 skābais glikoproteīns (orozomukoīds);
    • alfa 1 lipoproteīns (apolipoproteīns A);
    • alfa 1 himotripsīns;
    • alfa fetoproteīns.
  3. Alfa 2 globulīnu frakcija:
    • alfa 2 makroglobulīns;
    • haptoglobulīns;
    • ceruloplazmīns;
    • beta lipoproteīns (apolipoproteīns B dažās elektroforegrammās var būt arī beta zonā);
    • hemopeksīns;
    • antitrombīns III;
    • c1-esterāzes inhibitors.
  4. Beta globulīnu frakcija:
    • transferīns (beta 1 globulīnu zona);
    • komplements C4 (beta 1 globulīnu zona);
    • komplements C3 (beta 2 globulīnu zona);
    • beta 2 mikroglobulīns (beta 2 globulīnu zona).
  5. Gamma globulīnu frakcija:
    • imūnglobulīns A;
    • imūnglobulīns M;
    • imūnglobulīns G;
    • fibrinogēns (plazmas paraugos);
    • imūnglobulīns E;
    • imūnglobulīns D;
    • imūnglobulīnu vieglās ķēdes;
    • C-reaktīvais olbaltums;
    • lizocīms (muramidāze).

Alfa 1 globulīnu frakcija
Alfa 1 globulīnu frakciju galvenokārt veido alfa 1 antitripsīns. Normā pārējie globulīni veido tikai 10 % no alfa 1 globulīnu frakcijas.

Paaugstinātas vērtības

  • Akūti, subakūti, hroniski iekaisuma procesi (saistīti ar pastiprinātu akūtās fāzes proteīnu sintēzi).
  • Daži ļaundabīgi audzēji (alfa fetoproteīns var paaugstināties gandrīz 100 reižu un dot atsevišķu paaugstinājumu starp albumīnu un alfa 1 globulīnu frakciju).

Pazeminātas vērtības

  • Alfa 1 antitripsīna deficīts.
  • Hipoalfa 1 lipoproteinēmija (reti).

Alfa 2 globulīnu frakcija
Alfa 2 globulīnu frakciju galvenokārt veido haptoglobulīns, alfa 2 makroglobulīns, ceruloplazmīns.

Paaugstinātas vērtības

  • Subakūti, hroniski iekaisuma procesi.
  • Ļaundabīgi audzēji.
  • Nefrotiskais sindroms.

Pazeminātas vērtības

  • Hemolītiskas anēmijas (saistītas ar haptoglobulīna samazināšanos).

Beta globulīnu frakcija
Beta globulīnu frakciju veido transferīns, var būt beta lipoproteīni, komplementa komponenti C3, C4. Beta globulīnu frakcija var sadalīties arī divās frakcijās.

Paaugstinātas vērtības

  • Hiperlipoproteidēmija.
  • Monoklonālas gammapātijas.
  • Dzelzs deficīta anēmija (saistīta ar transferīna paaugstinājumu).

Pazeminātas vērtības

  • Hipolipoproteidēmija.

Gamma globulīnu frakcija
Gamma globulīnu frakciju galvenokārt veido imūnglobulīni, pārsvarā imūnglobulīns G.

Paaugstinātas vērtības

  • Hroniskas infekcijas.
  • Autoimūnās patoloģijas.
  • Hroniskas aknu slimības.
  • Monoklonālas gammapātijas.

Pazeminātas vērtības

  • Imūndeficīta sindroms (galvenokārt saistīts ar imūnglobulīnu G).

Izplatītākie patoloģiskie elektroforēžu veidi
Neapšaubāma diagnostiska nozīme olbaltumvielu elektroforēzei ir paraproteīnu noteikšanā. Pārējos gadījumos elektroforēzei ir tikai informatīvs raksturs par pacienta stāvokli. Visvairāk izplatītie ir seši patoloģisku elektroforēžu veidi.

1. Nefrotiskais sindroms

Paaugstinātas vērtības:

  • alfa 2 globulīni (alfa 2 makroglobulīns);
  • beta globulīni.

Pazeminātas vērtības:

  • albumīns;
  • alfa 1 globulīni;
  • gamma globulīni.

2. Ciroze

Paaugstinātas vērtības:

  • gamma globulīni (difūza gamma globulinēmija, beta globulīnu un gamma globulīnu frakciju saplūšana);
  • beta globulīni.

Pazeminātas vērtības:

  • albumīns.

3. Alfa 1 antitripsīna deficīts
4. Hipogamma globulinēmija
5. Difūza hipergamma globulinēmija
6. Paraproteinēmija

4. Paraproteīni

Ar terminu “paraproteīns” (tā sinonīmi: M gradients, monoklonālais gamma globulīns, M komponents) tiek apzīmēts homogēns imūnglobulīns, ko var atrast asinīs un citos bioloģiskos šķidrumos neparasti lielā daudzumā. Paraproteīna konstatēšana asinīs liecina par smagu imūnglobulīnu normālās produkcijas izmaiņu.

Paraproteīni galvenokārt raksturīgi mielomas slimībai un Valdenstrēma makroglobulinēmijai, bet tiek konstatēti arī pacientiem ar citām limfoproliferatīvām slimībām (hronisku limfoleikozi, limfomu u. c.), reti – asinīs pacientiem ar citiem patoloģijas veidiem (cirozi, kolagenozēm, hepatītiem u. c.), kā arī veseliem vecāka gadagājuma cilvēkiem. Šīs imūnpatoloģijas raksturīga izpausme ir tā, ka, palielinoties paraproteīna daudzumam, samazinās normālo imūnglobulīnu daudzums. Līdz ar to slimību ietekmē dažādas bakteriālas infekcijas.

Atkarībā no imunoloģiskās klases IgG vai IgA tiek izšķirta G mieloma un A mieloma. Ļoti retas ir D un E mielomas – atbilstoši ar IgD un IgE paraproteīniem. Paraproteīns IgM ir raksturīgs Valdenstrēma makroglobulinēmijai, bet sastopams arī pacientiem ar citām ļaundabīgām limfomām.

Paraproteīna konstatēšanai asinīs vai urīnā un tā identificēšanai ir svarīga diagnostiska nozīme, jo tā palīdz izvēlēties adekvātu terapiju un daļēji ļauj prognozēt slimības klīnisko norisi.
Paraproteīnu, ko atrod urīnā, parasti apzīmē ar novecojušo terminu “Bensa-Džonsa olbaltums” vai tagad plaši lietotajiem terminiem “uroparaproteīns”, “mikromolekulārais paraproteīns”. Jāņem vērā, ka līdz ar vieglo ķēžu paraproteīna molekulu (Bensa-Džonsa olbaltums) urīnā atrodami arī citi imūnglobulīna molekulas fragmenti, piemēram, smagās ķēdes un to fragmenti.

Imūnfiksācijas elektroforēze
Imūnfiksācijas elektroforēzē tiek identificēta monoklonālā olbaltumviela (imūnglobulīnu klase, vieglo ķēžu tips) cilvēka asins serumā un urīnā. Imūnfiksācijas elektroforēzi arī izmanto, lai apstiprinātu olbaltumvielu elektroforēzē noteikto M gradientu.

5. Imūnglobulīnu vieglās ķēdes – κ (kapa), λ (lambda)

Imūnglobulīnus sintezē plazmas šūnas. Katra imūnglobulīna pamatā ir struktūrvienība, kurā ietvertas divas identiskas smagās polipeptīdu ķēdes un divas identiskas vieglās polipeptīdu ķēdes, kas ir savstarpēji saistītas ar disulfīda saitēm. Imūnglobulīnu klasi un subklasi nosaka to smagās ķēdes. Vieglās imūnglobulīnu ķēdes ir divu veida – κ un λ. Katrā imūnglobulīnu klasē sastopami abi vieglo ķēžu varianti. Funkcionālās atšķirības starp imūnglobulīniem ar κ vai λ vieglām ķēdēm nav atklātas. Cilvēkam imūnglobulīnu κ varianta attiecība pret λ variantu veido 2 : 1. Apmēram 10 % vieglo ķēžu nav saistītas ar smagajām ķēdēm (tās ir brīvas). Brīvās imūnglobulīnu vieglās ķēdes bieži ir sastopamas kā dimēri un polimēri. Tā kā antivielas pret brīvām vieglajām ķēdēm bieži nereaģē ar to dimēru un polimēru formām, tad parasti tiek izmantotas antivielas gan pret brīvām, gan arī saistītām vieglajām ķēdēm.

Bensa-Džonsa olbaltums ir novecojis termins brīvo vieglo ķēžu apzīmējumam urīnā, kad tās tiek identificētas kā paraproteīns.

Paaugstinātas vērtības

  1. Mieloma.
  2. Bezsimptomu monoklonāla IgA gammapātija.
  3. Hroniskas aknu slimības (portāla hipertensija, hepatīti).
  4. Hroniskas infekcijas (tuberkuloze, sēnīšu slimības).
  5. Autoimūnās slimības (sarkanā vilkēde, reimatoīdais artrīts).
  6. Mukoviscidoze, iedzimta neitropēnija, IgA nefropātija.

Pazeminātas vērtības

  1. Palielināts metabolisms.
  2. Imūnsupresīva terapija.
arrow_upward