Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Reimotesti

Terminu “reimotesti” lieto, lai apzīmētu laboratoros izmeklējumus, kas tiek izmantoti dažādas patoģenēzes reimatoloģisko patoloģiju diagnostikā. Vairumam reimotestu ir nespecifiski rādītāji (EGĀ, CRO, RF), kurus izmanto iekaisuma un saistaudu bojājuma novērtēšanai. Pēc zinātnisku pētījumu datiem, viens no jaunākiem diagnostiskajiem testiem – anti CCP – ir specifiskāks reimatoīdā artrīta marķieris.

1. Reimatoīdais faktors

Reimatoīdais faktors (RF) ir zemas afinitātes antivielas, kas cieši saistās tikai ar polivalentiem antigēniem. Ir dažāda veida RF. Visvairāk izplatītais ir IgM klases RF, kas satur autoantivielas pret Fc IgG. Tātad RF ir antivielas pret IgG (anti IgG), un tas veidojas tādēļ, ka mainās IgG molekulas Fc fragments (ar šo fragmentu IgG molekula saista komplementu un fiksējas pie šūnām). Līdz ar IgM RF pastāv IgA un IgG reimatoīdie faktori. Abi š ie reimatoīdie faktori, it sevišķi IgG, atrodami galvenokārt sinoviālajos audos un sinoviālajā šķidrumā. Pastāv uzskats, ka tieši IgG RF ir nozīmīgākais imūnkompleksu veidošanās locītavās un lokālās iekaisuma reakcijas ierosinātājs.

Paaugstinātas vērtības

  1. Reimatoīdais artrīts.
    Reimatoīdais faktors nav specifisks tikai reimatoīdajam artrītam, jo var būt pacientam ar akūtām un hroniskām infekcijām, retos gadījumos – veseliem cilvēkiem. Specifiskums reimatoīdā artrīta monitoringā palielinās līdz ar reimatoīdā faktora koncentrācijas paaugstināšanos. 80 % reimatoīdā artrīta slimnieku ir palielināts reimatoīdā faktora daudzums.
  2. Plaušu tuberkuloze.
  3. Hepatīti.
  4. Infekciozā mononukleoze.
  5. Malārija.
  6. Sifiliss.
  7. Leišmanioze.
  8. Bakteriāla pneimonija.
  9. Hodžkina slimība.
  10. Mieloma.
  11. Akūts miokarda infarkts.
  12. Bakteriāls endokardīts.
  13. Hronisks bronhīts.
  14. Difūzās saistaudu slimības:
    • sarkoidoze, Šēgrena sindroms, sistēmas sklerodermija, sistēmiskā sarkanā vilkēde, dermatomiozīti/polimiozīti.

Pazeminātas vērtības

  • Nav diagnostiskas nozīmes.

2. Antistreptolizīns O

Reimatisma laboratorai diagnostikai tiek izmantotas galvenokārt divu rādītāju grupas, un neviens no šiem rādītājiem nav specifisks reimatismam:

1) mikrobioloģiskie un seroloģiskie rādītāji liecina par streptokoku infekciju un ar to saistīto antivielu veidošanos organismā;
2) iekaisuma un saistaudu bojājuma rādītāji.

A grupas streptokokos ir vairāki antigēni, kas ir strukturāli līdzīgi dažām sirds olbaltumvielām, tādēļ reimatisma slimnieka organismā veidojas krusteniski (ar sirds audiem un streptokokiem) reaģējošas antivielas. Streptolizīns O ir viens no toksiskiem imūngēniskiem eksoenzīmiem, ko izdala A grupas β hemolītiskie streptokoki. Seroloģiskās reakcijās par inficēšanos ar streptokokiem liecina netieši – ar antistreptokoku antivielu pieaugumu asinīs.

Paaugstinātas vērtības

  1. Reimatisms.
    Reimatisma patoģenēzē centrālo vietu ieņem aseptisks iekaisums saistaudu sistēmā – to izraisa streptokoku toksīni un neadekvātās imūnreakcijas uz streptokoku infekciju. Streptolizīns O pieder pie streptokoku izdalītām toksiskām vielām. Streptolizīnam O ir kardiotoksiska iedarbība. Antistreptolizīns O visaugstākās vērtības sasniedz pacientiem ar reimatismu un glomerulonefrītu.
  2. Glomerulonefrīts.
  3. Streptokoku infekcijas (angīna, hronisks tonzilīts – vērtības ir nedaudz paaugstinātas).

Pazeminātas vērtības

  • Nav diagnostiskas nozīmes.

3. Anti CCP

Anti CCP (anticiklisko citrulināto peptīdu antivielas) ir nozīmīgs reimatoīdā artrīta diagnozes un prognozes marķieris:

  • tās ir daudz jutīgākas un specifiskākas par reimatoīdo faktoru;
  • tās var noteikt veseliem indivīdiem pirms reimatoīdā artrīta klīniskās manifestācijas;
  • tās var noteikt pacientiem ar nediferencētu artrītu, tam attīstoties par reimatoīdo artrītu;
  • tās ir reimatoīdā artrīta erozīvo izmaiņu marķieris.

Reimatoīdais artrīts ir viena no visvairāk izplatītajām autoimūnajām saslimšanām. Slimības galvenā pazīme ir locītavu iekaisums, kas progresējot izraisa locītavas bojājumu un tās funkciju zudumu. Agrīna reimatoīdā artrīta diagnostika un tūlītēja adekvātas terapijas sākšana ir svarīga, lai novērstu smagus locītavu bojājumus. Reimatoīdā artrīta diagnostika galvenokārt balstās uz klīniskajām izpausmēm, un seroloģiskā diagnostika līdz šim ir aprobežojusies ar reimatoīdā faktora noteikšanu.

Anti CCP antivielu klātbūtni var noteikt pat 10 gadus iepriekš, pirms parādās pirmie reimatoīdā artrīta simptomi, un tas ļauj sākt agrīnu terapiju.

4. Anti MCV( mutētais citrulinētais vimentīns) IgG

Vimentīns ir dažāda tipa šūnu citoskeleta olbaltumviela, tādas kā mezenhīmas, endotēlija šūnas, fibroblasti, hondrocīti, osteocīti. Vimentīns ir plaši izplatīts organismā kā citrulinētais olbaltums, kuru sintezē un modificē makrofāgi iekaisuma citokīnu ietekmē.

Citrulīns ir izplatīta aminoskābe, kas neietilpst olbaltumvielas sastāvā, bet ir urīnvielas vielmaiņas starpprodukts. Daudzās sinoviālā šķidruma olbaltumvielās atrod arginīna atliekas. Iekaisuma procesā ferments peptidil-arginīna dezimināze katalizē arginīna pārvēršanu citrulīnā. Vimentīna citrulinēšana, fermenta peptidil-arginīna dezimināzes ietekmē, maina olbaltumvielas struktūru, palielina epitopu veidošanos kā mērķi autoantivielām.

Pacientiem ar reimatoīdo artrītu antivielu titrs pret citrulinēto vimentīnu korelē ar slimības aktivitāti, slimības smagumu un ārstēšanās panākumiem, tādēļ reimatoloģijas diagnostikā tam ir ievērojama diagnostiska un prognostiska vērtība.

arrow_upward