Darba laika izmaiņas skatīt sadaļā: Jaunumi                 .

  Tālr: 67 144 015

Urīna analīze

Urīna analīzei ir divi uzdevumi:

1) palīdzēt konstatēt organisma endokrīnos vai metabolisma traucējumus, kad nieres funkcionē normāli, bet urīnā parādās atbilstošajai slimībai specifiski produkti;
2) konstatēt nieru vai urīnceļu patoloģiju.

1. Klīniskā urīna analīze

Klīniskā urīna analīze var būt gan pilna urīna analīze, gan urīna analīze ar stripu. Urīna analīze ar stripu tiek izmantota urīna analīzes ekspresdiagnostikā. Ja rezultāti ir pozitīvi, ir pamats kvalitatīvākai urīna izmeklēšanai. Urīna analīzē ar stripu var noteikt pH, īpatnējo svaru, leikocītus, nitrītus, proteīnu, glikozi, ketonvielas, urobilinogēnu, bilirubīnu, asinis – hemoglobīnu un eritrocītus.

Pilnai urīna analīzei ir trīs posmi:

1) urīna fizikālo īpašību noteikšana (krāsa, dzidrums, pH, īpatnējais svars);
2) urīna ķīmiskā izmeklēšana (kvalitatīva un kvantitatīva – kopējais olbaltums, glikoze, nitrīti, ketonvielas, urobilinogēns, bilirubīns, hemoglobīns, eritrocīti, leikocīti);
3) urīna sedimenta mikroskopija.

1.1. Urīna fizikālās īpašības

Krāsa

Fizioloģiskos apstākļos krāsu nosaka pigmenti – urobilīns, urohroms, uroeritrīns u. c. Krāsas intensitāte mainās atkarībā no izdalītā urīna daudzuma un īpatnējā svara. Patoloģiskās situācijās urīna krāsa var būt

  • no zaļgandzeltenas līdz brūnai – žults pigmentu klātbūtnē;
  • sārta, dzeltenīgi sarkana vai sarkana asins, hemoglobīna vai mioglobīna piejaukuma dēļ;
  • dzintara krāsā no urobilīna;
  • tumši sarkanbrūna vai melna pacientiem ar alkaptonūriju vai melanozi.

Urīna krāsu var ietekmēt medikamenti (amidopirīns, antipirīns, sulfanilamīdi u. c.); i/v ievadītas rentgenkontrastvielas; uzturs – bietes, mellenes, rabarberi u. c.

Dzidrums

Duļķojuma parādīšanos urīnā izraisa sāļu nogulsnēšanās, baktērijas, šūnu elementi, tauku klātbūtne.

pH

pH lielums ir ūdeņraža jonu koncentrācijas mērīšanas vērtība šķidrumā. Vērtība svārstās no 0 līdz 14. Lielums no 0 līdz 7 tiek raksturots kā skābs, turpretim lielums no 7 līdz 14 – kā sārmains. pH lielums 7 ir uzskatāms par neitrālu. Parasti pH lielums veseliem cilvēkiem svārstās starp 5 un 8. Veģetāriešu urīns ir sārmains.

pH lielāks par 7 – iespējama urīnceļu infekcija. Ļoti skābs pH – podagra, drudzis, profūza svīšana.

Īpatnējais svars

Urīna īpatnējā svara noteikšana ļauj novērtēt nieru koncentrēšanas un dilūcijas spējas.

Paaugstinātas vērtības

  • Liels šķidruma zudums (svīšana, drudzis, vemšana, diareja).
  • Adrenālā nepietiekamība.
  • Aknu slimības.
  • Sastrēguma kardiāla nepietiekamība.

Pazeminātas vērtības

  • Glomerulonefrīti, pielonefrīts un citas nieru saslimšanas.
  • Bezcukura diabēts, antidurētiskā hormona trūkums.

1.2. Urīna ķīmiskā izmeklēšana

1.2.1. Olbaltums, kvalitatīvi

Glomerulārās filtrācijas laikā tiek izfiltrētas tikai zemmolekulāras olbaltumvielas, turpretim augstmolekulāras olbaltumvielas tiek aizturētas. Nieru tubulārajā daļā izfiltrētās zemmolekulārās olbaltumvielas tiek reabsorbētas, t. i., tikai neliels skaits izfiltrēto olbaltumvielu tiešām izdalās ar beigu urīnu. Proteinūrija attiecas uz stāvokli, kad olbaltumvielu koncentrācija pārsniedz normas lielumus. Analīžu strips pieļauj tikai daļēju novērtējumu.

1.2.2. Glikoze, kvalitatīvi

Glikozūrija – glikozes izdalīšanās ar urīnu – ir vissenākais zināmais diabetes mellitus simptoms un vēl joprojām viens no pirmajiem simptomiem, kas ļauj atklāt diabētu. Tādēļ diabēta skrīningam tiek izmantoti vienkārši un ātri glikozes testi, lai gan paaugstinātām glikozes vērtībām var būt arī citi iemesli. Pozitīvos skrīninga rezultātus var apstiprināt ar kādu no ķīmijas pamatmetodēm.

Paaugstinātas vērtības

  1. Diabēts.
  2. Pankreatīts.
  3. Endokrinoloģiskas patoloģijas – akromegālija, tireotoksikoze, feohromocitoma, hiperaldosteronisms, Icenko-Kušinga sindroms, hipertireoze.
  4. Hroniska nieru mazspēja.

1.2.3. Ketonvielas

Ar terminu “ketonvielas” tiek apzīmēts acetons un acetetiķskābe. Šīs vielas veidojas arī vesela cilvēka organismā, bet to koncentrācija ir tik niecīga, ka ar parastām noteikšanas metodēm tās nevar konstatēt. Ketonūrija parādās tad, kad urīnā izdalās nosakāms daudzums ketonvielu.

Paaugstinātas vērtības

  1. Nepietiekams ogļhidrātu daudzums:
    • badošanās;
    • diētas ķermeņa masas samazināšanai, kad ogļhidrātu uzņemšana ir ierobežota vai arī aizvietota ar olbaltumvielām bagātu uzturu;
    • Hyperemesis gravidarum;
    • febrili stāvokļi;
    • zīdaiņu acetoniskā vemšana.
  2. Insulīna deficīts:
    • diabētiska ketoacidoze.
      Insulīna deficīta dēļ samazinās glikozes uzņemšana šūnās, izraisot asinīs hiperglikēmiju un hiperosmolaritāti. Tauki tiek izmantoti lipolīzē par alternatīvu enerģijas avotu, bet tā dēļ samazinās pH un palielinās ketonvielu veidošanās. Diabētiskā ketoacidoze parasti ir saistīta ar ketonūriju un glikozūriju. Augsts glikozes un ketonvielu līmenis var izraisīt diabētisko komu.
  3. Medikamenti:
    • kaptoprils, mesna (2-Mercaptoethanesulfonic acid sodium salt) un citi medikamenti, kas satur sulfhidrilgrupas.

1.2.4. Nitrīti

Vesela cilvēka urīnā nav nitrītu. Pat neliela to koncentrācija ir specifiska urīnceļu infekcijas pazīme.

Procentuāli urīnceļu infekcijas biežāk ir sievietēm (anatomisko īpatnību dēļ) nekā vīriešiem. Bakteriūrija biežāk piemeklē vecāka gadu gājuma sievietes un vīriešus (vairāk nekā 20 % no visām urīnceļu infekcijām ir personām, kas vecākas par 70 gadiem). Nitrītus veidojošas baktērijas (coli baktērijas, galvenokārt E. coli, enterobaktērijas, proteus un stafilokoki) pārvērš nitrātus urīnā par nitrītiem. Tā netiešā veidā tiek noteiktas baktērijas.

Tomēr negatīvs rezultāts neizslēdz bakteriūriju, jo var būt arī nitrītus neveidojošas baktērijas, kaut gan tas ir reti. Pacientiem ar masīvu diurēzi nitrītu noteikšana arī var dot negatīvu rezultātu, tāpēc ka urīna retences laiks urīnpūslī ir pārāk īss un baktērijas nespēj veidot pietiekamu skaitu nitrītu. Infekcija, protams, var būt arī nenosakāma pēc antibiotiku terapijas, kas inhibē baktēriju metabolismu.

1.2.5. Urobilinogēns

Urobilinogēns un sterkobilinogēns tiek veidoti no bilirubīna nelielā daudzumā eferentajos žultsceļos, bet pārsvarā tievajās zarnās, bakteriāli reducējoties. Liels urobilinogēna daudzums tiek reabsorbēts un novadīts pa portālo vēnu uz aknām. Atlikušais urobilinogēns tiek oksidēts urobilīnā un sterkobilīnā un izdalīts ar fēcēm.

Paaugstinātas vērtības

  1. Paaugstināts hemoglobīna katabolisms: perniciozā anēmija, hemolītiskā anēmija, hemolīze (infekcijas, transfūzijas problēmas).
  2. Palielināta enterāla urobilinogēna veidošanās.
  3. Urobilinogēna pastiprināta veidošanās un reabsorbcija (holangīts).
  4. Ierobežota aknu funkcija: vīrusa hepatīts, hepatociroze un hronisks hepatīts, toksiski aknu bojājumi, aknu karcinoma.
  5. Aknu anostomozes: hepatociroze ar portālo hipertensiju, portālās vēnas tromboze, aknu vēnu obstrukcija.

1.2.6. Bilirubīns

Eritrocītu dzīves ilgums asinīs ir 120 dienas, tad tie lizējas un atbrīvojas hemoglobīns. Hemoglobīna noārdīšana galvenokārt notiek liesā un aknās. Tā rezultātā veidojas bilirubīns. Ekskrēcija notiek pa žultspūsli uz tievajām zarnām, kur baktērijas sašķeļ bilirubīnu, veidojot urobilinogēnu un sterkobilinogēnu. Veseliem cilvēkiem bilirubīns urīnā nav konstatējams.

Paaugstinātas vērtības

  1. Aknu saslimšanas (intraheatiska un ekstrahepatiska dzelte, akūts un hronisks hepatīts, hepatociroze).
  2. Bilirubīna metabolisma traucējumi (Dubina-Džonsona sindroms, Rotora sindroms).

1.2.7. Leikocīti

Uroģenitālas bakteriālas infekcijas laikā leikocīti (visbiežāk neitrofilie granulocīti) virzās uz iekaisuma perēkli, fagocitējot patogēnos mikroorganismus. Tas palielina leikocītu uzkrāšanos urīnpūšļa audos vai nieru izvados, līdz leikocīti izdalās urīnā.

Paaugstinātas vērtības

  1. Nieru un apakšējo urīnceļu infekcijas.

1.2.8. Hemoglobīns, eritrocīti

Hematūriju – neskartu eritrocītu klātbūtni urīnā – var novērot pacientiem ar urīnceļu asiņošanu, un tā bieži sastopama ginekoloģiskas patoloģijas vai menstruācijas dēļ. Nieru saslimšanu izraisīta hematūrija parasti kombinējas ar nozīmīgu proteinūriju un cilindru atradi.

Hemoglobinūrijas slimniekiem urīnā var atrast brīvu hemoglobīnu, un tas atspoguļo intravaskulāru hemolīzi, ko var novērot pacientiem ar paroksizmālu nakts hemoglobinūriju vai pēc transfūzijas reakcijas. Eritrocīti lizējas arī mehāniskas traumas un zema īpatnējā svara dēļ.

Mioglobinūrija ir muskuļu olbaltuma klātbūtne urīnā. To var novērot pacientiem ar masīvu muskuļu bojājuma traumu, kā arī miokarda infarktu. Tā kā mioglobīna un hemoglobīna īpašības ir ļoti līdzīgas, to klātbūtni urīnā nevar diferencēt ar ķīmiskām vai mikroskopiskām metodēm, jo abos gadījumos ķīmiskais tests būs pozitīvs, bet mikroskopijas rezultāts – negatīvs.

1.3. Sedimenta mikroskopija

Urīna sedimenta mikroskopijā redzamie elementi tiek iedalīti organizētā (šūnu elementi – eritrocīti, leikocīti, plakanais epitēlijs, pārejas un nieru epitēlijs, kā arī cilindri – hialīnie, graudainie, pigmenta, vaska, eritrocītu, leikocītu, tubulārā epitēlija) un neorganizētā sedimenta daļā (dažādi sāļi).

Eritrocīti

  1. Neizmainīti eritrocīti.
    Šie eritrocīti urīnā nokļūst no vietām, kas atrodas zemāk par nefrona savācējkanāliņu, un parasti liecina par tādām slimībām kā akmeņi, audzēji, papillāra nekroze u. c.
  2. Dismorfiski eritrocīti.
    Šiem eritrocītiem ir mainīta forma, dažādi izspīlējumi kontūrā, bet tie satur hemoglobīnu. Šie eritrocīti var liecināt par hematūrijas glomerulāro izcelsmi.
  3. Izskaloti eritrocīti (ēnas).

Īsāka vai ilgāka atrašanās skābā un/vai atšķaidītā urīnā izraisa eritrocīta apvalka bojājumu. No šūnas izkļūst hemoglobīns, un tā zaudē krāsu. Šādi eritrocīti var veidoties gan no svaigiem, gan dismorfiskiem eritrocītiem un ir bez klīniskas nozīmes.

Leikocīti

Tie izskatās pēc ieapaļām, nelielām šūnām ar graudainu citoplazmu. Sārmainā urīnā ar bakteriūriju leikocīti diezgan ātri sabrūk. Urīnā pārsvarā ir neitrofilie, bet var būt arī limfocīti un eozinofilie leikocīti.

Leikocitūrija liecina par urīnceļu infekciju, tādēļ angļu literatūrā to bieži sauc par piūriju. Iespējamas arī patoloģijas, kas rada leikocitūriju bez infekcijas, – papillāra nekroze, nieru policistoze, nierakmeņi, iedzimtas anomālijas. Limfocītu klātbūtne liecina par akūtu tremi. Eozinofilo leikocītu klātbūtne novērojama, piemēram, pacientiem ar akūtu intersticiālu nefrītu.

Cilindri

Cilindri rodas nefrona kanāliņos uz Tamma-Horsfola tubulārā olbaltuma bāzes. Šis lielmolekulārais olbaltums veido želeju vairāk skābā un elektrolītiem bagātā urīnā. Izveidotajā olbaltuma matricē iegulst kanāliņu epitēlijšūnas, asins formelementi, sāļu kristāli atkarībā no klīniskās situācijas. Cilindriem ir tendence izšķīst atšķaidītā un sārmainā urīnā. Hialīnie, graudainie un vaska cilindri veidojas jebkurā hroniskas glomerulopātijas attīstības stadijā. Eritrocītu cilindri veidojas pavientiem ar glomerulāru hematūriju. Vēl urīnā var atrast hemoglobīna un mioglobīna cilindrus, bilirubīna cilindrus, tubulārā epitēlija šūnu cilindrus, leikocītu cilindrus, tauku cilindrus, sēnīšu un baktēriju cilindrus.

Epitēlija šūnas

  1. Plakanā epitēlija šūnas.
    Plakanais epitēlijs nonāk urīnā no maksts ārējiem dzimumorgāniem un uretras. Tam nav īpašas diagnostiskas nozīmes, ja nu vienīgi ar katetru ņemtā urīnā tas lielā daudzumā atrodams plastos. Tad tas varētu liecināt par urīnpūšļa epitēlija metaplāziju, urīnpūšļa un ureteru leikoplakiju, kas ir pirmsvēža stāvokļi.
  2. Pārejas epitēlija šūnas.
    Pārejas epitēlija šūnas izklāj urīnpūsli, uretru, prostatas lielos izvadus un uretras prostatas daļu. Pastiprināta šī epitēlija nolobīšanās var liecināt par intoksikāciju, nierakmeņu slimībām, urīnizvadceļu audzējiem, iekaisumu.
  3. Nieru epitēlijs.
    Dažas nieru epitēlija šūnas, ja urīna sediments ir normāls, neliecina par patoloģiju, bet tikai par augošo kubiskā epitēlija šūnu nomaiņu. Nieru epitēlija šūnas nonāk urīnā, piemēram, pacientiem ar akūtu tubulāru nekrozi, kā arī pēc lielas fiziskas slodzes vai toksisku medikamentu lietošanas.

Tauki

Tauki var būt kā brīvas tauklodītes, ovālie tauku ķermenīši, tauku cilindri. Ovālie tauku ķermenīši atrodami gandrīz tikai nefrotiskā sindroma slimniekiem, sevišķi – ar membranozo glomerulonefrīto, minimālo pārmaiņu glomerulonefrītu.

Baktērijas

Baktēriju konstatēšanai centrifugētā urīnā nav lielas nozīmes.

Oliņas, parazīti

Urīnā var atrast Trichomonas vaginalis, Schistosoma haematobium oliņas.

Raugveida sēnītes

Urīnā tās var būt kā saprofīti vai arī patogēnas (diabēts, imūnsistēmas patoloģijas).

Neorganizētā urīna sedimenta daļa

  1. Skābā urīnā var atrast
    • kalcija oksalāta kristālus, kas rodas neatkarīgi no urīna patoloģijas (ja ir nierakmeņi, šo un citu sāļu konglomerāti kļūst lieli un komplicēti);
    • urīnskābes kristālus;
    • amorfos urātus.
  2. Sārmainā urīnā var atrast
    • amorfos fosfātus;
    • tripelfosfāta kristālus.

Lielāka nozīme ir cistīna kristāliem (šī atrade vienmēr ir patoloģiska un liecina par cistinūriju), leicīna kristāliem, tirozīna kristāliem un holesterīna kristāli.

2. Formelementu kvantitatīva noteikšana

Šī metode ir noderīga slēptas leikocitūrijas un eritrocitūrijas noteikšanā, kuras neizdodas konstatēt parastā urīna izmeklēšanā. Tāpat var noteikt leikocitūrijas vai hematūrijas pārsvaru un novērtēt to pakāpi. Šis izmeklējums ļauj kontrolēt terapijas efektivitātei.

3. Kopējais olbaltums, kvantitatīvi

Kvalitatīva un kvantitatīva kopējā olbaltuma noteikšana urīnā tiek izmantota, lai diagnosticētu un ārstētu daudzas nieru slimības, ko raksturo proteinūrija. Skrīninga testam izmanto kopējā olbaltuma kvalitatīvu noteikšanu un apstiprinošam testam – kopējā olbaltuma kvantitatīvu noteikšanu.

Proteinūrija ir plazmas proteīnu patoloģiska ekskrēcija urīnā. Normā nieres ekskretē mazāk nekā 100 mg proteīna dienā. 2/3 no tā veido plazmas proteīni – albumīns, transferīns, zemas molekulmasas proteīni un imūnglobulīnu komponenti –, kas filtrējas caur nierēm. Pārējo proteīnu daudzumu veido Tamma-Horsfola glikoproteīns, kas tiek sintezēts urīnizvadceļos. Fizioloģisku proteīnu zudumu ierobežo glomerulu filtrācijas sistēma un tubulārais reabsorbcijas mehānisms.

Paaugstinātas vērtības

  1. Leišmanioze.
  2. Leptospiroze.
  3. Mieloma.
  4. Hipotireoze.
  5. Diabēts.
  6. Abeta-lipoproteidēmija.
  7. Valdenstrēma makroglobulinēmija.
  8. Podagra.
  9. Amiloidoze.
  10. Viskota-Oldridža sindroms.
  11. Reimatisks drudzis.
  12. Esenciāla labdabīga hipertensija.
  13. Bakteriāls endokardīts.
  14. Bakteriāla pneimonija.
  15. Akūta un subakūta aknu nespēja.
  16. Glomerulonefrīti.
  17. Nefrotiskais sindroms.
  18. Akūta nieru mazspēja.
  19. Hroniska nieru nespēja.
  20. Hronisks pielonefrīts.
  21. Akūts pielonefrīts.
  22. Urīnceļu infekcija.
  23. Labdabīga prostatas hipertrofija.
  24. Eklampsija.
  25. Grūtniecība.
  26. Sistēmas sarkanā vilkēde.
  27. Svina un tā komponentu toksiska iedarbība.
  28. Fiziski vingrinājumi.
  29. Elektriskās strāvas efekts.

4. Glikoze, kvantitatīvi

Samazināta insulīna sekrēcija aizkuņģa dziedzera saliņu šūnās izraisa nepietiekamu glikozes utilizāciju, un tās līmenis asinīs paaugstinās. Tas ietekmē glikozes līmeņa pacēlumu pirmurīnā, kas tiek izfiltrēts, saspiežot glomerulus. Ja glikozes līmenis pārsniedz nieru slieksni (apmēram 180 mg/dL), tubulārās rezorbcijas spējas nav pietiekamas, tāpēc izveidojas glikozūrija.

Paaugstinātas vērtības

  1. Diabētiska glikozūrija:
    • slikti kompensētiem diabēta pacientiem vai tiem, kas nesaņem ārstēšanu.
  2. Renāla glikozūrija:
    • samazinātas nieru funkcionālās spējas (par 30 % un vairāk);
    • akūta nieru nepietiekamība;
    • tubulāro šūnu bojājums ar smagajiem metāliem, kas arī samazina tubulārās reabsorbcijas spējas;
    • palielināts līmenis grūtniecības laikā – grūtniecības glikozūrija.
  3. Alimentāra glikozūrija.

Pēc īslaicīga glikozes līmeņa pacēluma asinīs, kurš rodas pēc glikozes tolerances testa vai pēc ogļhidrātiem bagātas maltītes.

5. Olbaltumvielu frakcijas

Olbaltumvielu frakciju noteikšana tiek izmantota, lai konstatētu paraproteīnus urīnā. Ja olbaltumvielu frakciju elektroforēzē tiek identificēts paraproteīns, tad var veikt tā tipa imunoloģisko noteikšanu ar imūnfiksāciju.

6. Urea

Urea ir slāpekļa vielmaiņas galaprodukts. Normā ar urīnu diennaktī izdalās 25–35 g urea.

Paaugstinātas vērtības

  1. Ļaundabīgas anēmijas.
  2. Drudzis.
  3. Pēc noteiktu medikamentu lietošanas (salicilāti, hinīns u. tml.).
  4. Diēta ar palielinātu proteīna daudzumu.
  5. Pēcoperāciju stāvoklis.
  6. Vairogdziedzera hiperfunkcija.
  7. Tiroksīna pārdozēšana.
  8. 11-oksikortikosteroīdu ievadīšana organismā.

Pazeminātas vērtības

  1. Nefrīts.
  2. Urēmija.
  3. Nieru funkciju traucējumi.
  4. Grūtnieču nefropātija.
  5. Parenhimatoza dzelte.
  6. Akūta aknu distrofija.
  7. Progresējoša aknu ciroze.
  8. Anabolisko hormonu lietošana.

7. Kreatinīns

Paaugstinātas vērtības

  1. Akūtas infekciju slimības.
  2. Liela fiziska slodze.
  3. Gigantisms.
  4. Akromegālija.
  5. Diabēts.
  6. Hipotireoze.
  7. Staru slimība.

Pazeminātas vērtības

  1. Muskulatūras atrofija.
  2. Masīvi muskulatūras bojājumi.
  3. Muskuļu atrofija, akūts dermatomiozīts.
  4. Anēmija.
  5. Leikozes.
  6. Staru slimība.
  7. Amiloidoze.
  8. Nieru nepietiekamība.
  9. Hipertireoze.

8. Urīnskābe

Apmēram 70 % urīnskābes no organisma izdalās ar urīnu.

Paaugstinātas vērtības

  1. Podagra.
  2. Mieloproliferatīvas slimības.
  3. Dažos gadījumos pacientiem ar cukura diabētu.
  4. Nierakmeņu slimības.
  5. Dauna sindroms.
  6. Alkoholisms.

Pazeminātas vērtības

  1. I tipa diabēts.
  2. Laktacidēmija.
  3. β-hidroksisviestskābes acidēmija.
  4. Lielas salicilātu devas.

9. Kalcijs

Organismam esot metaboliskā līdzsvarā, diennaktī izdalītais kalcija daudzums urīnā atbilst uzsūktajam kalcija daudzumam kuņģa-zarnu traktā. Izvadītais kalcija daudzums urīnā ir atkarīgs no caurfiltrētā un reabsorbētā kalcija daudzuma nierēs.

Paaugstinātas vērtības

  1. Audzēji.
  2. Osteoporoze.
  3. Sarkoidoze.
  4. Diabēts.
  5. D vitamīna toksikoze.

Pazeminātas vērtības

  1. Hroniska nieru nespēja.
  2. Nefrotiskais sindroms.
  3. Hiperparatireoze.
  4. Hipotireoze.

10. Fosfors

Tā kā ēdienā fosfora saturs ir atšķirīgs, normas robežas fosforam urīnā ir ļoti plašā diapazonā, un tas traucē rezultātu interpretāciju.

Paaugstinātas vērtības

  1. Hiperparatireoze.
  2. Diabēts.
  3. D hipervitaminoze.
  4. Talasēmija.
  5. Vara un tā komponentu toksiskie efekti.

Pazeminātas vērtības

  1. Hipoparatireoze.
  2. Osteomalācija.
  3. Pseidohipoparatireoze.
  4. Metālu toksiskie efekti (kadmijs).

11. Amilāze

Amilāzes daudzums urīnā palielinās vienlaikus ar tās daudzuma palielināšanos asinīs, tomēr urīnā tā palielinātā daudzumā saglabājas ilgāk nekā asinīs. Amilāzes izmeklēšana urīnā ir diagnostiski nozīmīga, kad pēc slimības lēkmes jau pagājis ilgāks laiks.

Paaugstinātas vērtības

  1. Akūts pankreatīts (pirmo 24 stundu laikā).
    Palielināta fermenta ekskrēcija saglabājas 7–10 dienas.
  2. Aizkuņģa dziedzera vēzis.
  3. Divpadsmit pirkstu zarnas čūlas perforācija.
  4. Hroniska hepatīta saasinājums.
  5. Obstruktīvs hronisks hepatīts.
  6. Žultsakmeņu slimība.
  7. Siekalu dziedzera slimības (parotīts u. c.).
  8. Citi patoloģiski stāvokļi, kam ir raksturīga amilāzes aktivitātes palielināšanās asinīs.

Pazeminātas vērtības

  1. Nepatīti un aknu ciroze.
  2. Ļaundabīgi audzēji un to metastāzes aknās.
  3. Holestāze.
  4. Intoksikācija (plaši ādas apdegumi).
  5. Diabēts.
  6. Hipotireoze.
  7. Grūtnieču toksikoze.
  8. Nieru slimības.
arrow_upward