1. Krēpu analīze

Krēpas ir patoloģisks traheobronhiāls sekrēts, kam klepus laikā rīkles augšdaļā un mutes dobumā parasti piemaisās siekalas un deguna gļotādas sekrēts. Normā krēpas neizdalās un tuberkulozes mikobaktērijas tajās nav konstatējamas. Izmeklējums dod informāciju par elpošanas trakta patomorfoloģiskām pārmaiņām. Izmeklējot krēpas mikroskopiski, var spriest par iekaisuma un destruktīviem procesiem. Tuberkulozes mikobaktērijas atrašanai un krēpu mikrofloras noteikšanai ir nozīme plaušu slimību diagnostikā un to terapijas novērtēšanā. Plaušu tuberkulozes slimniekiem līdz ar tuberkulozes mikobaktērijām krēpās vēl var atrast

• “koraļļveida” elastīgās šķiedras, ja uz tām nogulsnējas taukskābju pilieni un ziepes. Tās tiek atrastas ļoti reti, parasti – gļotaini strutainās krēpās pacientiem ar kavernozo tuberkulozi;
• pārkaļķotas elastīgās šķiedras, kas piesūcinātas ar kaļķi. Tās var konstatēt, ja plaušās ir destruktīvi procesi, notikusi petrificēta plaušu tuberkulozes perēkļa sabrukšana, kā arī pacientiem ar plaušu abscesu, ļaundabīgu audzēju;
• Ērliha tetrādi, ko veido petrificēta tuberkulozes perēkļa sabrukšanas elementi – pārkaļķotas elastīgās šķiedras, pārkaļķots kazeozais detrīts, holesterīna kristāli, tuberkulozes mikobaktērijas.
• rīsveida graudiņus – apaļus, blīvus, pelēki bālgani veidojumi, kas veidojas vecās tuberkulozes kavernās;
• aktinomicetu drūzas (ja ir plaušu aktinomikoze).

Astmas elementi krēpās
Bronhiālās astmas elementi krēpās ir

1) eozinofilie leikocīti – tiem ir nozīme bronhiālās astmas, dažādu alerģisku procesu, parazītu (ehinokoku) diagnostikā;
2) Šarko-Leidena kristāli (rodas, sabrūkot eozinofiliem leikocītiem no to granulām).
Tie atrodami bronhiālās astmas slimniekiem kopā ar eozinofilajiem leikocītiem un Kuršmana spirālēm. Pacientiem ar bronhiālo astmu tie var būt arī starplēkmju periodā. Vēl šos kristālus var konstatēt alerģijas, astmātiskā bronhīta, pneimonijas slimniekiem;
3) Kuršmaņa spirāles – gļotu veidojumi, kas raksturīgi procesiem, kuri izraisa bronhospazmas (bronhiālās astmas, astmātiskā bronhīta slimniekiem, dažreiz pacientiem ar pneimoniju, plaušu abscesu, audzējiem).

Analīze uz BK
Tiek izmeklētas krēpas uz tuberkulozes mikobaktēriju. Preparātu krāso pēc Cil-Nilsena metodes. Tuberkulozes mikobaktērijas būs sarkanā krāsā, pārējais fons – zilā krāsā. Tuberkulozes mikobaktērijas ir taisnas vai viegli izliektas, tievas, acidorezistentas nūjiņas, ar paresninājumu galos un vidū. Tās var novietoties grupiņās vai arī atsevišķi. Normā acidorezistentas nūjiņas netiek atrastas.

2. Iztriepe uz eozinofiliem leikocītiem

Eozinofilo leikocītu noteikšana deguna izdalījumos ir nozīmīga deguna iekaisuma slimību un hronisku paranazālu sinusītu diagnostikā un diferenciāldiagnostikā.
Eozinofilo leikocītu skaitu izsaka %. Ja leikocītu skaits nav liels, var norādīt eozinofilo leikocītu skaitu visā iztriepē. Normā eozinofilo leikocītu skaits nav lielāks par 3 %.

3. Likvora analīze

Muguras smadzeņu šķidrumu iegūst, izdarot punkciju jostas skriemeļu apvidū. Normāli iegūst 8–10 ml šķidruma.
Likvora analīzē tiek izšķirti vairāki parametri.

1. Fizikālās īpašības (krāsa, dzidrums, daudzums).
2. Ķīmiskās īpašības (kopējais olbaltums u. c. parametri).
3. Citoze.

Krāsa
Normā likvors ir bezkrāsains. Patoloģijā tam var būt kāda noteikta krāsa.

• Dzeltena krāsa (ksantohromija), tāpat kā brūna, liecina par patoloģiju.
• Dzeltena krāsa rodas hemoglobīna sabrukšanas procesā. To var novērot pacientiem ar venozu stāzi CNS, smadzeņu audzējiem, saaugumiem. Ksantohromija kā fizioloģisku faktoru sastopama neiznēsātiem jaundzimušajiem, reizēm – arī iznēsātiem. To var izskaidrot ar lielāku smadzeņu barjeras caurlaidību pret bilirubīnu. Pēc 8 dienām pigments izzūd un likvors kļūst bezkrāsains. Dzeltenu krāsu var dot arī penicilīns.
• Sarkana krāsa liecina par asins klātbūtni, kas var rasties tehnisku iemeslu dēļ, kā arī no svaigiem asins izplūdumiem.
• Zaļgana krāsa – strutu piejaukums, vai arī bilirubīns ir oksidējies par biliverdīnu.

Dzidrums
Normā likvors ir dzidrs. Likvors var būt duļķains formelementu vai mikroorganismu klātbūtnes dēļ.

Citoze
Citoze ir palielināta pacientiem ar iekaisumu un organiskiem galvas smadzeņu bojājumiem:

• strutains meningīts – dominē granulocīti;
• tuberkuloze, serozs meningīts – dominē agranulocīti;
• abscess, audzēji – dominē granulocīti.

Indikācijas analīzes nozīmējumam.

• Meningīts.
• Encefalīts.
• CNS audzēji.
• Asins izplūdums, traumas.

4. Punktāta analīze

Dobumu šķidrumi uzkrājas organisma serozajos (pleiras, perikarda, peritoneja) dobumos. Ir svarīgi noskaidrot, vai iegūtais šķidrums ir transudāts vai eksudāts.

Transudāts ir šķidrums, kas pārvietojies uz organisma netipisku vietu. Tas ir sterils, bez iekaisuma pazīmēm. Transudāta veidošanos var izraisīt venozais sastrēgums, asins onkotiskā spiediena samazināšanās, ūdens-elektrolītu maiņas traucējumi u. c.

Eksudāts ir šķidrums, kas radies iekaisuma apstākļos un bieži ir inficēts ar mikroorganismiem. Eksudāti ir serozi, katarāli, fibrinozi, hemorāģiski un strutaini. Eksudātu veidošanos izraisa infekcijas, plaušu artērijas tromboembolija, traumas, imunoloģiski mehānismi u. c.

5. Izmeklējums uz demodekozi

Demodex folliculorum ir cilvēka parazīts – ērcīte. Šo ērcīti var atrast sejas ādas sviedru dziedzeros, matu folikulu maisiņos, ausu gliemežnīcas, kakla, ķermeņa ādā. Demodex folliculorum dzīvo vietās, kur ir liela tauku sekrēcija, jo to siekalas satur speciālu fermentu, kas šķeļ taukus, kurus pēc tam tās izmanto uzturā. Ērcītes atrašanās uz ādas tiek uzskatīta par normu, bet noteiktos apstākļos (imūnās sistēmas nepietiekamības, dažu ādas slimību dēļ) ērcīte sāk strauji vairoties.

Tā fiziski un ķīmiski bojā ādu, samazinot tās imunitāti un radot ādas alerģisku reakciju. Šo ērcīšu izraisītā slimība tiek saukta par demodekozi. Demodekozes klīniskie simptomi ir izsitumi, iekaisums, seboreja, dermatīts. Cilvēkam, kam redzamas ādas iekaisuma pazīmes, var atrast sešas, desmit un pat vairāk ērcītes vienā kvadrātcentimetrā. Laboratorā diagnostika pamatojas uz nokasījuma no bojātās ādas rajona mikroskopiju.

6. Spermogramma

Sperma ir organisma šķidrums, kas transportē spermatozoīdus.

Izmeklējumu izmanto vīriešu dzimumšūnu stāvokļa un germinatīvās funkcijas vērtējumam. Pirms analīzes nodošanas 4–5 dienas ir jāatturas no dzimumdzīves.

Ja ir novirzes, analīze jāatkārto ne mazāk kā trīs reizes. Galīgo slēdzienu par spermas nespēju apaugļot var apstiprināt tikai tad, ja ir stabila azospermija vai absolūta spermatozoīdu nekustība vairākkārtējos izmeklējumos.