Fekālo masu izmeklēšanā tiek iegūta informāciju par barības sagremošanas un uzsūkšanās procesa traucējumiem, asiņošanu, vīrusu un baktēriju infekcijām, parazītiem kuņģa-zarnu traktā; tā palīdz kuņģa-zarnu trakta dažādu saslimšanu diagnostikā un diferenciāldiagnostikā.

1. Koprogramma

Fēču izmeklēšanas analīzi sauc par koprogrammu (gr. val. kopros – izkārnījumi jeb fekālijas).

Leikocīti
Dažiem leikocītiem vai leikocītiem nelielā daudzumā nav īpašas nozīmes. Toties liels to daudzums, sevišķi gļotās, liecina par iespējamu iekaisuma vai čūlainu procesu kuņģa-zarnu trakta apakšējā daļā (dizentērija, tuberkuloze, audzēji, čūlainais kolīts u. c.). Liels leikocītu daudzums bez gļotām var būt pacientiem ar paraproktāla abscesa atvēršanos uz zarnu dobumu. Bakteriālas dizentērijas akūtajā periodā ir liels segmentkodolaino neitrofilu skaits ar neizmainītiem kodoliem (90 % un vairāk), bet pacientiem ar amēbu dizentērijas to ir 20–40 %, savukārt 60–80 % neitrofilu ir ar piknotiskiem vai pseidopiknotiskiem kodoliem. Vēl nelielā daudzumā ir atrodamas epitēlija šūnas, mononukleāri, makrofāgi, eozinofilie leikocīti. Eozinofilos leikocītus var atrast arī pacientiem ar helmintozi.

Augu valsts barība
Tās ir ogļhidrātu barības atliekas. Ir sagremojamā un nesagremojamā augu valsts barība. Ja kuņģa sulā trūkst sālskābes, tad sagremojamās barības (kartupeļu, burkānu u. c.) šūnas nesadalās un fēcēs var konstatēt šūnu grupas. Normāli fēcēs sagremojamās stādu barības atliekas nav atrodamas, toties ir atrodamas nesagremojamās stādu barības atliekas.

Muskuļu šķiedras
Tās var atrast fēcēs, ja cilvēks pārtikā lieto gaļas produktus. Vesela cilvēka fēcēs, kurš lieto vidēji 150 gramus gaļas dienā, var atrast 1–2 izmainītas muskuļu šķiedras redzes laukā. Ja fēcēs parādās liels daudzums muskuļu šķiedru (kreatoreja) ar saglabātu šķērssvītrojumu, tas liecina par nepietiekamu sagremošanu kuņģī vai aizkuņģa dziedzerī. Liels muskuļu šķiedru daudzums biežāk ir pacientiem ar aizkuņģa dziedzera nepietiekamību.

Saistaudi
Nesagremotu saistaudu klātbūtne fēcēs liecina par kuņģa funkcijas nepietiekamību – sālskābes trūkumu vai paātrinātu barības evakuāciju. Tie konstatējami arī tad, ja cilvēks lieto jēlu, termiski neapstrādātu gaļu un ja barība tiek slikti sakošļāta.

Ciete un jodofilā mikroflora
Ciete fēcēs var atrasties brīvi (ārpus šūnām) graudu vai atsevišķu to fragmentu veidā vai arī augu šūnu iekšpusē (šūnās) un būt dažādās sagremošanas stadijās. Liels daudzums cietes un sagremojamās stādu barības parasti saistās ar lielu daudzumu jodofilās mikrofloras. Normā cietes fēcēs nav, jo uz to iedarbojas liels daudzums dažādu amiloklastisko fermentu – sākot ar siekalām un beidzot pat ar baktēriju fermentiem resnajās zarnās. Nepilnīga cietes šķelšana saistīta galvenokārt ar tievo zarnu slimībām, kad ir paātrināta barības evakuācija. Aizkuņģa dziedzera slimības parasti saistās ar tauku un olbaltumu sagremošanu, mazāk – ar cietes šķelšanu, ja vienīgi nav šķidra vēdera izeja.

Neitrālie tauki, taukskābes, ziepes
Tauki fēcēs var atrasties neitrālo tauku, taukskābju un ziepju veidā. Normā fēces neitrālos taukus, ja tie ar barību ir uzņemti mērenā daudzumā (ne vairāk par 100–150 gramiem), nesatur vai satur ļoti niecīgā daudzumā. Tauku barības atliekas organisms izvada galvenokārt ziepju veidā. Neitrālos taukus šķeļ aizkuņģa dziedzera lipāze, zarnu lipāze un mikroflora maz ietekmē tauku šķelšanos. Žultskābju ietekmē lipāze aktivējas un tauki tiek pārvērsti smalkā emulsijā un šķelti līdz taukskābēm. Taukskābes žultskābju un sārmu klātbūtnē pārvēršas par ziepēm. Ja cilvēkam ir pilnīgs aizkuņģa dziedzera sekrēta trūkums, fēcēs var atrast tikai neitrālos taukus. Šādos apstākļos radies neliels taukskābju daudzums pilnībā tiek pārveidots zarnās un fēcēs neparādās. Pacientiem ar žults nepietiekamību vai pilnīgu tās trūkumu, fēcēs var konstatēt daudz neitrālo tauku un taukskābju. Ziepju daudzums ir atkarīgs no sārmu klātbūtnes. Vissliktāk tauki tiek pārstrādāti tad, ja cilvēkam ir aizkuņģa dziedzera galviņas audzējs. Tā kā tauki no zarnām tiek uzsūkti pa limfātiskajiem ceļiem, tie parādās fēcēs gan pacientiem ar limfas atteces traucējumiem, kas radušies tunice muscularis mucosae paralīzes dēļ, gan arī ar mezenteriālo limfmezglu tuberkulozi un audzējiem. Ja fēcēs vienlaikus parādās tauki, nepietiekami sagremotas muskuļu šķiedras un ciete, tas liek domāt par paātrinātu peristaltiku.

Konsistence un forma
Blīvi, noformēti izkārnījumi ir pacientiem, kas pārsvarā lieto dzīvnieku izcelsmes barību, bet biezi, putrveida – augu valsts uztura cienītājiem.

Krāsa
Brūnās krāsas pigments fēcēs ir sterkobilīns. Fēču krāsa var mainīties atkarībā no barības veida (melni brūna – pēc gaļas lietošanas, zaļa – pilnīga sakņu diēta), kā arī patoloģiskos stāvokļos (balta vai pelēki balta krāsa liecina, ka zarnās vairs nenokļūst žults).

Fēču reakcija
Normālos apstākļos fēcēm ir neitrāla vai vāji sārmaina reakcija, to galvenokārt nosaka zarnu mikroflora. Pastiprināti savairojoties baktērijān, kas sadala olbaltumus, rodas daudz amonjaka, kas dod sārmainu reakciju. Pūšanas procesi parasti pastiprinās, sabrūkot olbaltumiem, ko izdala zarnu sieniņas. Rūgšanas mikrofloras darbības rezultātā rodas CO2 un organiskas skābes, kas dod skābu reakciju. Rūgšanas mikrofloras aktivēšanās ir saistīta ar pastiprinātu resno zarnu peristaltiku. Tāpēc rūgšanas dispepsijas iemesls visbiežāk ir enterīts, bet pūšanas – kolīts.

Koprogrammā sastopamie protozoa (vienšūņi)

2. Apslēptās asinis

Analīze paredzēta fēču izmeklēšanai pacientiem ar dažādām asimptomātiskām gastrointestinālma patoloģijām, kad to vienīgā izpausme ir apslēpta asiņošana no gremošanas trakta. Šis izmeklējums ir piemērots masveida skrīningam kolorektālu audzēju diagnostikā, pacientiem pēc operācijas un jaundzimušajiem.

Zarnu vēzis jau agrīnās stadijās bieži izraisa niecīgu zarnu sieniņas asiņošanu. Līdzīgu asiņošanu var radīt arī daži citi zarnu gļotādas veidojumi un bojājumi, piemēram, polipi, kas uzskatāmi par pirmsvēža slimību. Bojājuma dēļ asinis nokļūst fēcēs, kur tās iespējams noteikt ar testa palīdzību, kurš tiek izmantoti skrīningā. Tomēr agrīnās attīstības stadijās zarnu vēzis slēptu asiņošanu dažkārt var arī neizraisīt. Tāpēc katras izmeklēšanas laikā nepieciešami paraugi no trim secīgām vēdera izejas reizēm. Tests cilvēkiem vecumā pēc 50 gadiem jāatkārto reizi gadā. Ņemot vērā zarnu vēža lēno attīstību, ja agrīns vēzis neizraisa asiņošanu un tāpēc pirmajā veidošanās gadā, izmantojot slēptā asins piejaukuma noteikšanas testu, netiek pamanīts, visticamāk, ka vēzi varēs veiksmīgi izārstēt, kad tas dos pozitīvu testa rezultātu pēc gada. Tāpēc ļoti svarīgi ir atkārtot testu reizi gadā.

Testu uz laiku vajadzētu atlikt šādās situācijās, līdz atbilstošie simptomi ir izzuduši:

• ja ir cita, skaidri zināma iemesla izraisīta asiņošana (piemēram, hemoroidālo mezglu vai menstruāla asiņošana);
• ja ir caureja.

Trīs dienas pirms parauga savākšanas, kā arī visā paraugu vākšanas laikā svarīgi:

• lietot šķiedrvielām bagātu uzturu – dārzeņus, salātus, pilngraudu maizi, zemesriekstus vai valriekstus. Šāda uztura lietošana palīdzēs atklāt slēptus jeb norimušus bojājumus, kas asiņo neregulāri;
• neēst jēlu vai pusjēlu gaļu vai desas, asinsdesu, jo tests var uzrādīt pozitīva asins piejaukuma rezultātu, reaģējot uz asins elementiem šo produktu sastāvā;
• neēst mārrutkiem bagātus produktus, jo tas var radīt viltus pozitīvu rezultātu, pat ja asiņošanas nav;
• nelietot dzelzs preparātus, kas arī var radīt viltus pozitīvu rezultātu;
• nelietot aspirīnu vai vitamīnu preparātus, jo šādu preparātu lietošana, askorbīnskābes (C vitamīna) devai pārsniedzot 1 g dienā, reizēm var dot viltus negatīvu rezultātu.

3. Parazītu oliņas

Parazītu atrašana kuņģa-zarnu traktā ir svarīga, lai novērstu to kaitīgo ietekmi uz cilvēka organismu, kura var būt visai dažāda un daudzveidīga.

Izmeklējot fēces, var atrast gan pašus tārpus, gan to daļiņas, gan oliņas vai cistas. Cilvēka fēcēs var atrast apaļos (Nematoda) un plakanos (Cestoidea) parazitāros tārpus. Pie apaļajiem tārpiem pieder askarīdi jeb cērmes (Ascaris lumbricoides), matgalvis (Trichocephalus trichiuris), spalīši (Enterobius vermicularis), ankilostoma (Ankylostoma duodenale), nekātors (Necator americanus), trihostrongiloīds (Trichostrongyloidea), platais jeb zivju lentenis (Diphyllobothrium latum), pundurlentenis (Hymenolepis nana) un sūcējtārpi (Trematoda) – Sibīrijas divmutis (Opisthorchis felineus), aknu divmutis (Fasciola hepatica), lancetveida divmutis (Dicrocoelium lanceatum), šistosomas (Schistosoma mansoni un japonicum) u. c.

Tārpu iedarbība uz cilvēka organismu var būt ļoti daudzveidīga. Tie var izraisīt toksisku un toksiski alerģisku iedarbību (askarīdi, trihinellas); mehāniski iedarboties, traumējot zarnu sieniņu un izraisot asiņošanu, kuras sekas ir anēmija; sekmēt patogēno mikrobu izvadīšanu no zarnām (ankilostomas); mehāniski nosprostot zarnas un aizkuņģa dziedzera, aknu un žults izvadceļus (askarīdi); attīstoties bojāt orgānu audus un nospiest tos (ehinokoks, cisticerks). Visi tārpi barojas no saimnieka organisma, novedot to līdz izsīkumam un izraisot avitaminozi, bieži vien – vitamīna B12 deficītu (platie lenteņi).

4. Enterobioze

Ar šī izmeklējuma palīdzību var atrast spalīšu un vērša lenteņa oliņas. Šī metode ir domāta gan profilaktiskajām apskatēm, gan izmeklēšanai uz enterobiozi un tenobiozi.

Ar enterobiozi visbiežāk slimo bērni, kam parazīti, iznākot no ānusa, kairina galvenokārt perianālo apvidu. Parasti infekcija ir asimptomātiska. Var būt neliela eozinofilija.

5. Giardia lamblia antigēns

Giardia lamblia ir zarnu parazīts, kas lielākoties inficē tievo zarnu pēc Giardia cistu norīšanas. Savas plašās izplatības dēļ Giardia lamblia ir nozīmīgs hroniskas diarejas un ceļotāju diarejas cēlonis. Cilvēks ar tām inficējas, norijot Giardia cistas ar inficētu ūdeni vai pārtiku. Jaunattīstības valstīs tās ir viens no galvenajiem zarnu patogēniem bērniem līdz 10 gadu vecumam. Inficēšanās notiek galvenokārt grupās, kur tiek slikti ievērotas higiēnas normas, fekāli orālā ceļā parazītus nododot no personas personai. Vecākiem bērniem infekcija var noritēt bez simptomiem, tomēr parazīti izdala cistas un tā var inficēt citus cilvēkus.

Lambliozi raksturo akūta vai hroniska diareja. Inkubācijas periods ir no 3 līdz 42 dienām. Akūtas infekcijas klīniskie simptomi ir pēkšņa, ūdeņaina caureja, vēdera sāpes, vēdera uzpūšanās. Pacienti jūt savārgumu, nelabumu, apetītes trūkumu, retāk novērojama vemšana un drudzis.

Lambliozi agrāk tika diagnosticēta, mikroskopiski meklējot fēcēs cistas. Mūsdienīga metode ir imūnhromatogrāfiskā analīze.

6. Rotavīrusa antigēns

A grupas rotavīrusi ir visbiežākais nebakteriāla enterīta cēlonis bērniem vecumā no 4 mēnešiem līdz 3 gadiem. Rotavīruss ekskretējas zarnās lielā daudzumā.

Rotavīruss ierosina arī ceļotāju diareju pieaugušajiem, un to var konstatēt arī asimptomātisku nēsātāju fēcēs. Rotavīruss izplatās fekāli orālā ceļā. Tā inkubācijas periods ir 1–4 dienas. Mērenajā klimata joslā rotavīruss galvenokārt izplatās ziemas mēnešos.

7. Adenovīrusa antigēns

Adenovīrusa infekcijas ir ļoti izplatītas. Visaktīvākie tie ir ziemā un pavasarī. Adenovīrusi vairojas augšējo elpceļu epitēlijšūnās. Vīruss var iekļūt arī plaušās, izraisot smagu pneimoniju.

Tā kā adenovīrusi ir izturīgi pret zemu pH, tie var iekļūt zarnu traktā, vairoties zarnu gļotādas epitēlijšūnās un izraisīt gastroenterītu. Tad vīruss lielā daudzumā izdalās ar fēcēm.

Adenovīrusu infekcijas klīniskās izpausmes ir atkarīgas no vīrusa serotipa. Simptomātika ir daudzveidīga. Visvairāk izplatīts ir elpceļu sindroms gan bērniem, gan pieaugušiem.