Imūnhematoloģija ir zinātne par asins šūnu antigēniem un pret asins šūnu antigēnu vērstām antivielām. Asins šūnas un plazma satur lielu daudzumu antigēnu – leikocītu, trombocītu un eritrocītu. Pašreiz ir zināmi vairāk nekā 400 eritrocītu antigēnu. Papildus leikocītiem un trombocītiem vēl ir galvenā audu saderības kompleksa antigēni – HLA sistēmas antigēni.
Tā kā cilvēka imūnsistēma ir visai iedarbīgs svešu audu atpazīšanas mehānisms, apbrīnojami, ka asins pārliešana vispār ir iespējama. Šis fenomens pamatā tiek izskaidrots ar transplantācijas antigēnu trūkumu uz cilvēka eritrocītu virsmas. Ir identificētas vismaz 15 cilvēka asins grupu sistēmas, no kurām klīnisk nozīme galvenokārt ir ABO un Rh sistēmai.
1. Asins grupas (ABO), Rh (D) faktors
Asins grupa ir visa organisma pazīme. Uz eritrocītiem ir diva veida aglutinējamās vielas – A un B aglutinogēni, un serumā ir diva veida aglutinīni – anti A un anti B. A antigēns tiek iedalīts A1, A2 utt. apakšgrupās. A1 antigēns ir sastopams 88 % gadījumu, A2 – 12–15 % gadījumu, citi – retāk. B antigēns ir viendabīgāks. Aglutinācija notiek tad, ja A aglutinogēns satiekas ar anti A aglutinīnu vai B aglutinogēns satiekas ar anti B aglutinīnu. Pēc aglutinācijas notiek hemolīze. ABO sistēmā asinis fenotipiski tiek iedalītas 4 grupās: 0, A, B, AB. Cilvēkam visu mūžu saglabājas viena un tā pati asins grupa.
Rēzus sistēma tika atklāta 1940. gadā, imunizējot trušus un jūras cūciņas ar Macacus rhesus serumu un iegūstot serumus ar antivielām. Tika konstatēts, ka 85 % gadījumu eritrocīti aglutinē ar serumu. Tātad 85 % gadījumu eritrocīti satur kādu antigēnu, un tas tika nosaukts par rēzus antigēnu.
Rēzus sistēmu veido 6 antigēni: D, C, E, d, c, e. Ja cilvēka asinīs tiek atrasts D antigēns, tās sauc par rēzus pozitīvām asinīm, ja ne – tad par rēzus negatīvām.
Rēzus antigēns atrodas tikai uz eritrocītiem transmembrālā stāvoklī, tādēļ hemolīze var dot viltus negatīvu reakciju.
2. Antieritrocitārās antivielas
Rēzus sistēmā dabīgo antivielu gandrīz nav. Visas antivielas ir imūnas dabas. Antivielu veidošanās mehānisms ir transplacentārs, transfuzionārs. Pēc formas antivielas tiek iedalītas pilnās un nepilnās.
Pilnās antivielas pieder pie IgM klases, tās nav stabilas un organismā ir konstatējamas īsu brīdi. Tās ir primārās imūnās atbildes antivielas, kas neiet cauri placentai un neierosina hemolītisko slimību.
Nepilnās antivielas var novērot pēc sekundāras imunizācijas. Tās spēj izkļūt cauri placentai un ierosina jaundzimušo hemolītisko slimību. Ja nepilnās antivielas ir atrastas, tad jāzina to specifitāte un daudzums. Antivielu daudzumu nosaka titrējot. Antieritrocitārās antivielas nosaka ar hemaglutinācijas reakciju – netiešo vai tiešo Kumbsa reakciju.
Netiešā Kumbsa reakcija
Pozitīva netiešā Kumbsa reakcija:
1) autoimūna hemolītiska anēmija;
2) tādu ārstniecības preparātu lietošana, kas inducē eritrocītu hemolīzi;
3) pēc asins pārliešanas;
4) sistēmas slimības.
Tiešā Kumbsa reakcija
Ar tiešo Kumbsa testu tiek noteiktas antivielas uz eritrocītiem. Pozitīva atrade liecina, ka eritrocīti ir sensibilizēti.
Pozitīva tiešā Kumbsa reakcija:
1) hemolītiskā slimība jaundzimušajiem;
2) autoimūna hemolītiska anēmija.
3. Rh piederības fenotips un Kell antigēna noteikšana
Populācijā Rh antigēni sastopami ar šādu biežumu: C – 70 %, c – 80 %, E – 30 %, e – 98 %. Atbilstošie antigēnpozitīvie eritrocīti var stimulēt antivielu sintēzi C, c, E, e negatīviem pacientiem. 9 % populācijas ir Kell pozitīva. Kell antigēns ir ļoti imunogēns.
Indikācijas testa nozīmējumam
- Grūtniecības laikā, ja konstatētas antivielas.
- Recipientiem ar antivielām.
- Donori.
4. HLA B27
Svešu struktūru pazīšana, tāpat kā imūnatbildes gaitā, notiek ar virsmas struktūru palīdzību, sadarbojoties dažādām imūnsistēmas šūnām. Šādu šūnu virsmas proteīnu grupu kodē gēnu komplekss. Šie gēni ir lokalizēti šauri norobežotā hromosomu posmā – tā saucamajā galvenajā audu saderības kompleksā (MHC). Cilvēkam (human lymphocyte antigens – HLA) – MHC komplekss atrodas uz 6. hromosomas. Tiek izšķirti I, II un III klases HLA gēni.
I klases MHC antigēnus kodē HLA-A, HLA-B, HLA-C rajonu gēni. MHC I klases antigēni ir šūnu virsmas glikoproteīni, kas atrodas uz vairuma cilvēka nukleāro šūnu un trombocītiem. Tie ir transplantācijas antigēni.
Ir konstatēta sakarība starp noteiktiem HLA antigēniem un daudzām slimībām. HLA B27 ir galvenā audu saderības kompleksa (MHC) I klases antigēns. Pastāv stingra korelācija starp HLA-B27 antigēna atradi un relatīvo risku saslimt ar noteiktām patoloģijām – ankilozo spondilītu (70 %), Reitera sindromu (37 %), psoriātisku artrītu (11 %), reaktīvo artrītu (18 %), juvenīlo reimatoīdo poliartrītu (4 %).
Šīs patoloģijas kopumā ir pazīstamas kā seronegatīvas spondiloartropātijas. HLA-B27 pozitīviem pacientiem spondiloartropātijas ir iespējamas daudz biežāk nekā HLA-B27 negatīviem pacientiem.
