Terapeitiskais zāļu monitorings ir strauji attīstījusies laboratorijas nozare, tāpēc ka zālēm ir izteikta korelācija starp to koncentrāciju asinīs un novērojamo farmakoloģisko efektu.

1. Valprojskābe

Valprojskābe ir plaša spektra antikonvulsants, ko lieto vienu vai kombinācijā ar citiem medikamentiem, lai novērstu krampju lēkmes. Valprojskābe pēc perorālas uzņemšanas ļoti ātri un gandrīz pilnībā absorbējas. Pīķa koncentrāciju tā sasniedz 1–3 stundu laikā pēc lietošanas.

Preparāta farmakokinētika ir nelineāra un atkarīga no preparāta koncentrācijas asinīs un devas. Pirmos asins paraugus jāņem 2–3 dienas pēc tam, kad sākta ārstēšana ar valprojskābi.
Kontroles analīzes ir jāveic:

• 2–3 dienas pēc ārstēšanas sākuma;
• mainot preparāta devu;
• parādoties toksikozes pazīmēm;
• ja atjaunojas epilepsijas lēkmes.

Preparāta pārdozēšanas pazīmes: nelaba dūša, vemšana, miegainība, koordinācijas traucējumi, aknu funkcijas traucējumi, trombocitopēnija, trombocitopātija.

Pareizi ir noņemt asinis tieši pirms nākamās devas lietošanas, parasti no rīta. Asinīs valprojskābe saistās ar proteīnu, tāpēc pacientiem ar urēmiju vai cirozi brīvās valprojskābes daudzums palielinās.

2. Digoksīns

Digoksīna noteikšana ir ieteicama pacientiem, ks lieto šo preparātu, bet obligāta tā ir pacientiem, kam

• ir traucēta elektrolītu vielmaiņa (hipokālemija, hipomagnēmija, hiperkalcēmija);
• ir blakus patoloģijas (nieru slimības, hipotireozes vai hipertireozes);
• ir nozīmēti papildu medikamenti (diurētiķi, hinidīns, beta adrenoblokatori).

Digoksīns ir sirds glikozīds, kas palielina sirds musuļa kontraktilitāti, samazina sirdsdarbības frekvenci, veicina sirds muskuļa uzbudināmību un palēlina vadīšanas ātrumu. Digoksīns pieder pie preparātiem, kas tiek nozīmēti ilgterapijai. Vispirms tiek panākta preparāta kumulācija sirds muskulī, pēc tam – dota uzturētājdeva. Preparāta stabilizācijas ilgums asinīs ir 5–7 dienas. Galvenā problēma ir digoksīna toksiskums, jo digoksīnam ir visai šauras terapeitiskās robežas un neliela atšķirība starp terapeitiskajām un toksiskajām robežām. Piedevām katrs pacients individuāli reaģē uz vienu un to pašu medikamenta devu. Sirds glikozīdu efektīvā deva ir jāpalielina, ja pacientam ir tahikardija, tahiaritmija, drudzis, hipertireoze, adipozitāte. Sirds glikozīdu efektīvā deva ir jāsamazina, ja pacientam ir bradikardija, nelieli sirds apmēri, novājēšana, vecums, izteikti sirds muskuļa bojājumi, miokarda infarkts, ekstrasistolija, miokardīts, hipokalēmija, hipokalcēmija, cor pulmonale, nieru insuficience. Intoksikācija izpaužas ar kardioloģiskām (sirds kambara aritmiju, ekstrasistoliju, tahikardiju, sinusālo bradikardiju u. tml.), gastroenteroloģiskām (anoreksiju, vemšanu, diareju) un neiroloģiskām sūdzībām (galvassāpēm, nogurumu, diskomfortu, halucinācijām).

Asinis jāņem 8–24 stundu intervālā pēc digoksīna lietošanas.

Terapeitiskās robežas ir 0,8–2,0 mkg/L.

Izmeklēšanas shēma: nosaka digoksīna vērtību un salīdzina ar terapeitiskajām robežām.

1. Digoksīns > 2,0 mkg/L – intoksikācijas iespējamība. Atkarībā no intoksikācijas pakāpes digoksīns > 3,0 mkg/L – preparāta lietošana ir jāpārtrauc vai (digoksīns ir 2,0–3,0) deva ir jāsamazina, līdz intoksikācijas pazīmes izzūd.
2. Digoksīns < 0,8 mkg/L – jāpalielina digoksīna deva.
3. Digoksīns ir 0,8–2,0 mkg/L – pacienta lietojamā deva ir optimāla.

3. Etanols

Etanols ir visvairāk izplatītā toksiskā viela, kas nomāc centrālās nervu sistēmas darbību.

Alkohola uzsūkšanās ātrums dažādiem cilvēkiem ir dažāds – atkarībā no individuālajām fizioloģiskajām atšķirībām un no situāciju faktoriem. Galvenie uzsūkšanos ietekmējošie faktori ir tie, kas maina alkohola uzsūkšanos kuņģī un zarnās. Ja cilvēks, lietojot alkoholu, ēd, barības klātbūtne kuņģī ievērojami palēnina uzsūkšanos. Dzērieni ar augstāku alkohola koncentrāciju uzsūcas ātrāk nekā zemākas koncentrācijas dzērieni. Arī gāzētie dzērieni uzsūcas ātrāk nekā negāzētie.

Etanola uzsūkšanās sākas jau kuņģī. Asinīs tā daudzums sāk strauji palielināties jau 5 minūtes pēc uzņemšanas un maksimālo koncentrāciju sasniedz pēc 1–2 stundām. Pēc uzsūkšanās asinīs etanols izplatās pa visiem organisma audiem. Vairāk nekā 90 % no uzsūktā etanola sadalās organismā, galvenokārt aknās.

Etanola analīzes ņemšana un noteikšana jāveic saskaņā ar MK noteikumiem.

4. Ogļhidrātu deficīta transferīns- CDT

Transferīns ir olbaltumviela, kas sastāv no polipeptīdu ķēdes un divām ogļhidrātu ķēdēm. Šīs ogļhidrātu ķēdes ir sazarotas ar sialskābes atlikumiem. Transferīnam pastāv dažādas izoformas, kuras dalās pēc to sastāvā esošā sialskābju daudzuma:

• Hexasialo- transferīns- 1%;
• Pentasialo- transferīns- 15%;
• Tetrasialo- transferīns- 80%;
• Trisialo- transferīns- 2,5%;
• Maz sializētās transferīna formas- < 1,3%.

Visizplatītākā izoforma ir tetrasialotransferīns ar četrām sialskābes ķēdēm. Pie hroniska un atkārtota alkohola patēriņa ( ikdienas deva ir lielāka par 50- 80 gramiem tīra alkohola) pārveidojas transferīna izoformu sadalījums serumā un procentuāli notiek maz sializēto transferīna izoformu pieaugums ( pieaug transferīni ogļhidrātu deficītu). Šo CDT izoformu koncentrācijas palielināšanās notiek samērā ātri- jau pēc divu nedēļu ilgas alkohola lietošanas ( marķiera pussabrukšanas periods ir aptuveni 17 dienas).

Rezultātus izsaka % no kopējās transferīna koncentrācijas, jo ņem vērā patofizioloģiskās seruma transferīna variācijas ,piemēram, pie anēmijām (paaugstinās) un iekaisuma sindroma (samazinās).
Ja alkohola patēriņš samazinās, tad CDT līmenis serumā samazinās, un šī parametra noteikšana ļauj novērtēt pacienta atturību vai recidīvu.

Palielināts CDT līmenis serumā, kas nav saistīts ar alkohola lietošanu, ir tikai pie atsevišķām patoloģiskām stadijām ( smagas biliāras un virālas aknu cirozes, hepatocelulāras karcinomas).

5. Litijs

Litijs tiek izmantots maniakāli depresīvu stāvokļu ārstēšanā. Plazmas pīķa koncentrācija tiek sasniegta 2–4 stundu laikā pēc perorālās devas. Diagnostikā litija noteikšanu izmanto pacienta stāvokļa farmakoloģiskai korekcijai.

Tūlīt pēc ārstēšanās sākšanas litija pārbaude jāveic divas reizes nedēļā. Litija profilaktiskais intervāls ir 0,5–0,8 mmol/L, terapeitiskais intervāls – 0,5–1,4 mmol/L, toksiskais intervāls – > 1,5 mmol/L. Parasti litija koncentrāciju nosaka 12 stundas pēc preparāta lietošanas. Ja litija koncentrācija paraugā pārsniedz 1,5 mmol/L, tas liecina par intoksikāciju.

Agrīni intoksikācijas simptomi ir apātija, runas grūtības, neregulāra trīce, leikocitoze, muskuļu vājums, ataksija u. c.